Birkas

es nezinu, kas es esmu. šobrīd. ir brīži, kad es to zinu, bet tas nav šis brīdis. ir brīži, kad esmu tik liela, ka redzu koku galotnes. parasti tās ir priedes, ko redzu. ir brīži, kad esmu tik maza, ka varu ielīst skudru pūznī. es šobrīd neesmu ne liela, ne maza. šobrīd es esmu kaut kādā starptelpā.

šajā starptelpā zināšanas ir tuvu, tuvu – ja nonāku saskarsmē ar cilvēku, kura pieredze, stāsti, sajūtas mani uzrunā, es atdzīvojos. es varu sevi pamanīt.

un tad es atkal esmu viena. un es varu tikai pētīt. es pētu, kas man patīk. tas mainās. ziemas sākumā veselu mēnesi man patika seriāli, uzņemti pēc Agatas Kristi darbu motīviem. es tos skatījos katru nakti. līdz vienā dienā vienkārši vairs neskatījos. ziemas vidū man patika kurināt krāsni. es to darīju gan tad, kad bija nosacīti auksti, gan tad, kad bija nosacīti silti – jo mūsu dzīvoklim ir gan krāsnis, gan centrālapkure. man vienkārši patika to darīt. atnest malku no šķūnīša. smarža. smagums. nosmērētas rokas. ielikt malku krāsnī. salikt iekuru. iekurināt. reizēm tas bija ļoti ilgi. reizēm ļoti ātri. skatīties, kā deg. pataustīt krāsni, vai jau silta.

pirmajās siltajās propavasara dienās (jo formāli vēl bija ziema, taču silts) man patika braukt ar riteni. izstumt ārā no dzīvokļa. mīties. vējš.

bet es novirzījos no tēmas. es gribēju rakstīt par identitāti (kā man nepatīk šis vārds, tas ir tik sauss). tās nav, man tās nav. tā rodas tikai tad, ja ir ar ko rezonēt. tad es rezonēju. ar vietu, ar citu cilvēku, ar vairākiem citiem cilvēkiem. reizēm man šķiet, ka man nav ne savu domu, ne jūtu, ne mērķu, ne ambīciju. ir tikai karte, kurā varu iezīmēt “tas man patīk” un “tas man nepatīk”. reizēm punkti tajā kartē mainās. ir punkti, kas uz kādu brīdi izdziest un tad atkal parādās.

reizēm man ir sajūta, ka esmu gudra. taču visbiežāk man ir sajūta, ka ļoti tuvu “īstām zināšanām” es esmu bijusi agrā bērnībā. reizēm man ir sajūta, ka kļūstu aizvien dumjāka. un tad es mēģinu saprast, ko tad es pati saprotu ar to “gudrību” un “dumību”. un tikko sapratu – tas ir īstums.

šobrīd man ir mazākas bailes kā agrāk. tādas fona bailes. tādas milzīgas fona bailes, kas rada milzīgu fona troksni. tās ir gandrīz izgaisušas. un es ar izbrīnu prātoju, kā vispār es spēju tādās bailēs dzīvot. kā vispār bija iespējams nepalikt kurlai tādā troksnī.

jā, tas man patīk – ka aizvien mazāk kaut ko es daru baiļu dēļ. taču vienlaicīgi es redzu, ka bailes man ir likušas darīt arī daudz lieliskas lietas. tas ir paradokss, jā. tik daudz paradoksu, ja ieskatās dzīvē tā dziļāk.

reizēm man ir sajūta, ka esmu jau pavisam veca. tik veca, ka varētu arī aiz vecuma vienkārši izbeigties. tā ir tāda izkaltuša koka sajūta. un tādos brīžos es domāju – labi, es varētu iespringt un ar saknēm iesūkt ūdeni un likt kokam uzplaukt. bet kurš gan ir teicis, ka uzplaucis koks ir “labāks” kā izkaltis?

reizēm es skatos uz cilvēkiem un redzu…vis kaut ko redzu. reizēm ir ļoti skaisti, tāds spēks un dzīvība. reizēm ir troksnis un reizēm ir klaja netīrība. reizēm ir lipīgs saldenums.

reizēm es redzu to visu sevī.

bet tas teikums “Es domāju, tātad esmu” ir pilnīgas blēņas, patiešām. es gan neesmu lasījusi to konkrēto darbu, no kura citāts ir paņemts, iespējams, tā ir kārtējā reize, kad tas vienkārši ir izlauzts no konteksta.

pirms kāda laika es sapratu, ka man ir bail iedziļināties. jo tas ievelk. tas ir spēks, ko jamāk pārvaldīt, nē, tas ir kā vilnis uz kā jāprot sērfot. vai esat mēģinājuši? izsakiet nodomu kaut ko aplūkot tuvāk, izprast un jūs redzēsiet – ja būsiet pietiekoši vērīgi – kā fokuss tuvinās. un tad jums nāksies uzdot sevi nākošo jautājumu – vai man ir pietiekoši daudz drosmes redzēt to, ko redzu?

brīžiem es esmu kā amēba, kas reaģē uz ārējiem kairinātājiem. kā tāds neattīstīts dzīvnieks. kaut kādā ziņā tas ir visdrošāk.

es vairs nezinu, vai vēlos “izaugt”, es šobrīd nesaprotu, ko tas nozīmē. kurā virzienā izaugt? intelektā? es esmu redzējusi cilvēkus, kuru prāts ir ass un kuru sirdis slimo ar cinismu. un es esmu redzējusi, kā nespēja piedot pasaulei tās muļķību saindē šo cilvēku dienas. un kā šī inde pēc tam pil no viņu vārdiem. tas ir baisi. un vienlaikus skaisti.

es varētu izaugt “sirdī”, jā, ja vien es saprastu, ko tas nozīmē. ja vien man nebūtu bail, ka…jā, ka kļūdīšos un īstenībā iegrimšu “palīdzošā” pašapmierinātībā, salkanā izglābtgribētājā. nu labi, es varētu izaugt šajā virzienā, labi. tas varētu būt nodoms. man gan nav ne jausmas, kā to darīt. man ir tāda pakauša sajūta, ka tas varētu būt virziens. tāds, kurā rakt. tāds, viņpus visādām saldām blēņām. nu labi.

vienkārši ļoti nogurdinoši tā karāties bezgalībā. tādā saņurcītas papīra lapas bezgalībā. bez vektora. bez nolūka. bez cerībām…savā ziņā.

kā stāsta, viss pāriet.