Birkas

, , ,

stāsti ir. tie vienkārši notiek. pat, ja es nolemju neiesaistīties, tie notiek. pat, ja es nolemju neko nedarīt, tie notiek. ja stāstam pretojas, tas nāk grūti un smagi, un sāpīgi. ja stāstam ļaujas, tas plūst un to var lasīt.

ir stāsti, kuriem esmu ļoti pretojusies, kas man ir šokējuši. biedējuši. sāpinājuši. ir stāsti, kuros es peldu kā beigta zivs, ar vēderu uz augšu, spītīgi atsakoties kustināt spuras un izliekoties par pūt sākušu. ir stāsti, kuriem gribu skriet pa priekšu, apsteigt tos, nervozi traucējot stāsta paša ritmu. bet stāsti ir pārāk lieli, tos tā īsti iztraucēt nemaz nevar.

ir stāsti, kuros es kaismīgi esmu vēlējusies nokļūt. ir stāsti, kuros esmu jutusies kā tas zilonis no parunas – kā zilonis trauku veikalā. ir stāsti, kuros man iedalītā loma atveras kā krievu koku lellīte – tikko man šķiet, ka esmu apjautusi, kas notiek, atveras nākošais līmenis. un no šī nākošā līmeņa perspektīvas viss izskatās pavisam citādāk.

ir stāsti, kurus es esmu mīlējusi un ļāvusi tiem būt – kā siltam ūdenim, kā siltam vējam. bet tādu nav daudz. ļoti bieži, kad pamanu sevi stāstā, es sastingstu kā surikāts, kas novēro iespējamo ienaidnieku, kā izbiedēts kukainis, kā sakaltis zars.

un tā nu es te rakstu – zars ar tūkstoš acīm. miza sausa, lapu vairs nav, bet es tikai skatos.

viss, kas no manis ir palicis, ir acis.