Birkas

, ,

ir tādi brīži, kad es nezinu neko. vēl vairāk – man nav nekāda plāna, nekādu vēlmju, ne “attīstīties”, ne “izaugt”. es tikai pamanu, ka ir tik daudz kā nesaprotama. un kaut kādā ziņā es esmu mierā ar to.

es to uzrakstīju un pēkšņi sāku smaidīt. ir vēla nakts un manā istabā skan viegls džezs. un man kaut kādā ziņā ir vienalga, cik gudra vai negudra es esmu, taču no otras puses – ir tāda viegla vilšanās, ka “atkal nekā”. nekāda spīduma un lidojuma.

tas spīdums, tas lidojums rodas tikai tad, ja esmu atbilstošajā telpā. ja esmu sarunā ar cilvēkiem, kas ar savu klātbūtni to rosina. vai vienkārši telpā vai vietā, kurā tas notiek. kurā var visu ko saprast. ja šī visa nav, es esmu banāla un diezgan dumja.

un vēl es šodien domāju par skaistumu. precīzāk, es par to nedomāju, mans lielais bērns diezgan retoriski ievaicājās: “Kāpēc cilvēkam ir jābūt skaistam?” un es zināju atbildi, uzreiz, tā vienkārši atnāca. skaistums ir tad, kad mēs esam maksimāli tuvu savai īstajai skaņai. neglīti mēs esam tad, kad ir traucējumi.

it īpaši to var redzēt, skatoties cilvēka sejā. mana seja šogad biežāk ir bijusi neglīta kā skaista. es gribētu, lai tā biežāk ir skaista.

visādas ņemšanās un bailes nobloķē skaistumu – nobloķē plūsmu.

cilvēks ir gudrs tikai tad, kad viņš ir skaists. jo tad viņš ir plūsmā. un to uzreiz var redzēt, to var sajust. ikviens to var sajust, jo skaistums staro, tam piemīt tāda īpašība – starot.

es gribētu starot vienmērīgi un skaisti.

es atceros, kāda izskatījās mana vecvecmāmiņa, kad gulēja zārkā. man bija 11 gadi, man viņa ļoti patika. un, kamēr es stāvēju kapličā un klausījos visādas runas, es vēroju viņas seju. tā bija tik skaista. tik atslābināta un mierīga.

es gribētu būt skaista jau pirms nomirstu. taču mana ņemšanās, mani traucējumi to bremzē. nu bet tas nekas. nav jau nekur jāsteidzas – ja tā padomā.