nenoteiktība

karstums veļas iekšā pa istabas logu, lai arī ir jau pusdivi naktī. šodien apjautu, ka “viss ir tik labi”- un tieši tā, kā ir. brīdis izstiepās uz visām pusēm kā bezgalība no punkta, kā milzīgs palags, kā margrietiņu smarža. šajā karstumā naktis ir sajaukušās ar dienām, jo dienu svelmē nav iespējams iziet ārā un nevajag – tas ir īstais brīdis gulēt vai lasīt, vai risināt laiskas sarunas, vai pārvietot puķupodus uz vēsākām telpām. toties naktīs var izbraukt ar riteni pa pilsētas klusajām un apgaismotajām ielām, saelpot pilnas plaušas ar koku smaržu parkos, iztīksmināties par ēnu rotaļām kanālmalā. Turpināt lasīšanu “nenoteiktība”

Advertisements

spēks un ego

ik palaikam es prātoju, kas gan ir tas, ko dēvējam par “ego”. lielākoties “ego” tiek lamāts un nievāts; kā zināms, cilvēkiem var būt “pārāk liels ego”, tieši “ego sagādā ciešanas” un tie, kam “ego” ir milzonīgi milzonīgs, ir “egoisti”.

un kur tad vēl tā putra ar “sevis mīlēšanu” (kas “ir labi”) un būšanu egoistam (kas “ir slikti”).  Turpināt lasīšanu “spēks un ego”

šī nav vēstule Tev

necenzēts sniegs manā istabā, slēpju no jūlija.

vai vēlies, lai Tev uzrakstu vēstuli? par sniegu derēs? pēdējo pāris nedēļu laikā atklāju nopietnas krātuves. un es slēpju to no jūlija, jā, slēpju no saules. ko gan es darīšu, ja tas izkusīs? nezinu. neziņa ir biedējošāka par aukstumu.

Tu domā, ka šī ir vēstule Tev? nē, Tu kļūdies.

es nesen biju ekspedīcijā, ekspedīcijā sevī. ārēji tas izskatījās pēc meistarklases improvizācijā. es atklāju visu ko: bailes, kas neļauj būt un izpausties, savu nevēlēšanos dzirdēt un redzēt citus, vārdu sakot, es atklāju savu nāvi. jo dzīvot taču nozīmē redzēt, dzirdēt, sajust, izpausties un piedalīties, vai ne? un, ja tā visa nav, mēs esam miruši. es atklāju, ka esmu nomirusi.

taču es gribu dzīvot – tas mani pārsteidza, patiešām. šodien es esmu vairāk dzīva kā pirms dažām dienām. tiesa, neviens nezina, uz cik ilgu laiku.

lai dzīvotu, ir vajadzīga drosme, daudz drosmes.

un Tu, jā, Tu, kas lasi tagad – vai Tu esi dzīvs?