Birkas

, ,

ik palaikam es prātoju, kas gan ir tas, ko dēvējam par “ego”. lielākoties “ego” tiek lamāts un nievāts; kā zināms, cilvēkiem var būt “pārāk liels ego”, tieši “ego sagādā ciešanas” un tie, kam “ego” ir milzonīgi milzonīgs, ir “egoisti”.

un kur tad vēl tā putra ar “sevis mīlēšanu” (kas “ir labi”) un būšanu egoistam (kas “ir slikti”). 

ik pa laikam es pārskatu versijas, kas manā vārdnīcā (tajā, kuru es lietoju, lai pārtulkotu pasauli un tās izteikumus sev) paskaidro to vai citu lietu, stāvokli, notikšanu vai būšanu. jau kādu laiku man ir viena versija par to, kas ir “ego”. pagaidām citas versijas to vēl nav izkonkurējušas.

versija ir tāda: ego ir tāda zona, tāds murskulis, kuru veido visi mūsu pieņēmumi par sevi. un par to, kā lietām “vajadzētu notikt”. kā “ir parasti”. šī versija man iedod ļoti sakarīgu atbalsta punktu. palīdz man saprast, kāpēc improvizācijas nodarbībās ir tik grūti. jo grūti ir “manam ego”, proti, maniem pieņēmumiem par sevi pašu un lietu kārtību.

piemēram, šodien es uzzināju, ka, ejot baiļu pavadā (baidoties riskēt, ka “nejūtu nobeigumu”) es palaižu garām sarunas iespēju jeb iespēju dejot duetu. un kas tad ir tas, kas traucē sajust mirkli? tās ir bailes. un kas gan šīs bailes baro? tie ir pieņēmumi par to, kas notiek. nevis ieklausīšanās tajā, kas notiek, bet gan jau iepriekš izvirzīti un sastinguši pieņēmumi par to, kas notiek un par to, kas “varētu notikt”.

ieklausīšanās vs pieņēmumi. dziļumā var iet bezgalīgi. un es eju. un uzduros jaunām un jaunām robežām. precīzāk – apzinos tās. kā gan es citādāk varu tās izdzēst? tikai apzinoties.

katru reiz, kad mēs “zinām, kā ir”,  pastāv diezgan liela iespēja, ka mēs vienkārši pilnīgā kurlībā esam iestrēguši kārtējā mirāžā. mirāžā, kurā viss ir uzbūvēts un viss ir skaidrs. un beigts. jo dzīve ir plūsma, tā ir mainīga un – līdz ar to – kas gan varētu “būt skaidrs”? tikai līķis ir nekustīgs. dzīva radība elpo un kustās.

tā kā es nevēlos būt līķis, tad vingrinos. šodien atklāju (un tā nav pirmā reize, acīmredzot, man “lēni pielec”), ka nav iespējams vienkārši aiziet no laukuma, no improvizācijas vietas (lasi: dzīves vai notikuma), neietekmējot visu grupu, neietekmējot tajā brīdī telpā esošo enerģiju, neietekmējot notikumu plūsmu. vismaz divas reizes šodien es burtiskā nozīmē nogalināju notikumu plūsmu – jo atteicos sadarboties. tā, protams, arī var būt izvēle. taču es nevaru nedomāt par to, ka tieši tā es visai bieži rīkojos “īstajā dzīvē”. vienkārši aizeju – jo tā nolemju. viss, man pietiek. un man agrāk pat prātā neienāca, ka tas nopietni var ietekmēt citus. mans lēmums. un punkts.

kā runājām ar draudzeni, improvizācijas treniņi mums parāda, ka mums ir gan lielāka, gan mazāka ietekme uz citiem cilvēkiem un notikumiem, kā mums šķiet. lielāka – jo ikvienam un ikviena rīcībai ir nozīme. mazāka – jo bilde ir daudz lielāka, kā mēs spējam saredzēt. mēs redzam tikai mazu fragmentu no kopējās spēles.

taču katru reizi, kad sadzirdam citus, kad sajūtam to, “kas notiek”, mums ir iespēja būt jaudīgā enerģijas plūsmā, ir iespēja būt par daļu no spēka. katru reizi, kad pretojamies, kad esam kurli, kad nesadzirdam, kad nesadarbojamies, mēs salaužam plūsmu. mēs atņemam sev iespēju.

un tajos brīžos, kad ieklausāmies, “ego” patiesi pazūd. jo uzmanības fokuss ir uz to, kas notiek. nevis uz to, kas iedomāts.