Birkas

, , , ,

karstums veļas iekšā pa istabas logu, lai arī ir jau pusdivi naktī. šodien apjautu, ka “viss ir tik labi”- un tieši tā, kā ir. brīdis izstiepās uz visām pusēm kā bezgalība no punkta, kā milzīgs palags, kā margrietiņu smarža. šajā karstumā naktis ir sajaukušās ar dienām, jo dienu svelmē nav iespējams iziet ārā un nevajag – tas ir īstais brīdis gulēt vai lasīt, vai risināt laiskas sarunas, vai pārvietot puķupodus uz vēsākām telpām. toties naktīs var izbraukt ar riteni pa pilsētas klusajām un apgaismotajām ielām, saelpot pilnas plaušas ar koku smaržu parkos, iztīksmināties par ēnu rotaļām kanālmalā.

šis ir vispiemērotākais brīdis labsajūtai – kad tik daudz kas ir “pagaidām”, tik daudz kas ir “neskaidrs”. skaidrība ir kā nāve – tā ir sakārtota un pabeigta, dzīve ir lēcieni no mirkļa uz mirkli. viss, kas bija pirms brīža, jau ir miris. šonakt mani tas neapbēdina, šonakt mani tas piepilda ar klusu pateicību, izbrīnu un gandarījumu – kas notiks pēc brīža? kas notiks rīt? pēc mēneša? es to nezinu.

es to nezinu un dīvainā kārtā šonakt mani tas nebiedē – jo nevienmēr tas tā ir. ir brīži, kad neziņa mani sastindzina kā čūska trusīti; kāda vēl tur “mirkļa” izbaudīšana, viss, ko tādos brīžos es spēju, ir spazmatiski un nervozi sev čuksēt: “Elpo, elpo…arī tas reiz pāries…” šonakt tā nav. šonakt ik mirklis ir pati pilnība.

nenoteiktība, tu esi mana dieviete šonakt, es tev pateicos un es tevi apbrīnoju.