Birkas

, ,

IMG_2618tas ir tā ļoti smalki – vēlmes. tu vēlies un tas piepildās. un, kā likums, izrādās, ka kaut kādām “vēlmju blaknēm” tu neesi bijis gatavs. un tad tu dusmojies vai raudi, vai saki, ka “dzīve slikta”. taču, ja godīgi un asi paraugies atpakaļ, izrādās, tu to pats esi gribējis. kaut ko, no kā tā blakne izriet.

piemēram, tu esi gribējis “atvērtāku sirdi” – ar to saprotot ledusgabala izkušanu. ar to saprotot “laišanu klāt”. ar to saprotot “jušanas” prioritāti pār “domāšanu”. un tad tu saņem to ledus kušanu. un, izrādās, tajā ledū ir ne tikai sasalis ūdens, bet arī visādi mēsli. visādas drazas. un kopā ar ūdeni viņas uzpeld tavā apziņā, un saka – “pieņem mūs. apskati mūs no visām pusēm. izdzīvo mūs. un tikai tad mēs iesim prom.”

un tad tu skaties uz to visu un saproti – labi. labi. es paskatīšos. kūsti.

ja precīzāk – kopā ar vēlmi “mīlēt” (lai arī ko mēs katrs ar to saprastu) uzpeld arī dažādas bailes. uzpeld pieķeršanās. parasti tās uzpeld no pagātnes. un tās nevar apiet. tās var tikai vēlreiz sasaldēt. taču, ja regulāri vis kaut ko sasaldē, cilvēks tā arī sāk izskatīties – stīvs un sasaldēts. seja sastingst un kļūst neglīta. ķermenis paliek mazāk vijīgs. pat iekšējie orgāni tiek ietīti ledus kārtiņā un ķepīgos putekļos.

kūsti. es pavērošu. mans prāts ir trenēts novērot neizturamību. precīzāk – vēl joprojām trenējas to vērot.