šausmas

30082013790vai esat kādreiz novērojuši, kas jūsos notiek, kad sirdī ienāk šausmas? es nesen novēroju. ķermenis pazaudē rīcības brīvību, jo smadzenēs iedegas signāllampiņa ar nosaukumu “izdzīvošanas instinkts”. un turpmākā ķermeņa rīcība notiek stingrā saskaņā ar šo instinktu.

sirds apvidū ielīst stindzinošs aukstums. drebuļu nav, tie būs vēlāk. tad, kad ķermenis atļaus, kad tas “būs droši”. es nezinu, kas šausmu brīžos notiek citu cilvēku prātos, mans prāts turpina novērot. tas pamana, ka ķermenis ir pārslēdzies uz pašsaglabāšanās režīmu un izvēlas izturēšanos, kas “ļauj izdzīvot”. jo kaut kāda daļa manī ir identificējusi “briesmas”.

pēc tam prāts saka – tas pāries, viss pāriet un arī tas pāries. vienkārši atslābinies un neuztver personīgi.

tikai tad, kad esmu drošībā, izdzīvošanas instinkts atļauj uznirt emocijām. taču prāts turpina novērot. paraudi, tas saka. tas nekas, ka trīci, tas saka. tu zini, ko darīt. pameditē. aizej pasataigāties. pasēdi un pavēro ezeru. parunā ar kādu, kam uzticies. un tas palīdz.

tikai prāts turpina novērot. un paralēli novērošanai kā uzmācīgu mušu tas dzen projām domu – kāpēc tas notika ar mani?

neieej šajā domā, prāts man saka. ļauj sev atgūt spēkus. atbilde atnāks. tavs vienīgais uzdevums ir izdziedināties.

Advertisements

5 thoughts on “šausmas

  1. Priekš manis Tavs blogs ir patīkams atklājums. Ir ļoti interesanti lasīt Tavus ierakstus. Laikam jau tāpēc, ka pats par līdzīgām tēmām domāju, un esmu atklājis, ka kāds cits nodarbojas ar tieši to pašu. Tāpēc padalīšos atkal ar pārdomām par ierakstu. Prāts bieži runā kā iekšējs terapeits, kas aicina meklēt risinājumus. Un labi, ja tie risinājumi atrodas. Bet tajā var būt arī kontrolējoša balss, kas “audzina”. Zinu, ka evolūcijas teorijas pārstāvji teiktu, ka briesmu apstākļos rīkojamies līdzīgi dzīvniekiem – vai nu sastingstam, lai mūs nepamana, vai bēgam, nedomājot ne par ēšanu, ne miegu. Tāpēc stresa laikā nav apetītes (dažiem jau gan ir pretēji). Bet šaumu pieredze nekad neapzūd, tā vien var nogult mūsu dziļākajos neapzinātā slāņos, lai atgrieztos klusi un nemanāmi tad, kad vismazāk to gaidām. Vien ieskatoties acīs un nokārtojot parādu ar uzbrucēju (atdodod viņam viņa tiesu mūsu dusmu formā) varam no tā tikt laukā un iet pa dzīvi tālāk. Kāpēc tas tas notiek tieši ar mani, – jautājums, kas drīzāk traucē, nekā palīdz, ja vien nesaskatām tajā labu dzīves skolu, kas atkal piedāvā veikt vienu lidojuma loku augstāk un brīvāk.

      1. Dusmām būtu jābūt kā risinājumam,, lai no šausmām tiktu prom, pat ja dusmas uzreiz “nenāk ārā”. Ja tās nenāk ārā, tad parasti tās iet iekšā un grauž no iekšienes, meklējot vainu sevī.

      2. Tev taisnība. Daļa manis ar to kā reiz nodarbojas – “meklē vainu sevī”. Bet daļa negrib to vairs atcerēties un ir pat pamanījusies jau justies labi.

      3. “Vien ieskatoties acīs un nokārtojot parādu ar uzbrucēju (atdodod viņam viņa tiesu mūsu dusmu formā) varam no tā tikt laukā un iet pa dzīvi tālāk.” – jā, Edij, es Tev piekrītu. Es tā izdarīju un tas radīja lielu atvieglojumu. Līdzīgi it kā manī būtu bijis liels strutu kamols, sācis jau aizdzīt. Un tagad strutas ir laukā un brūce var sākt tīrīties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s