rudais suns

saulriets-pie-okeana…un tad tu man nāc pretī un tavs rudais suns, ieraugot mani, sāk skriet ātrāk. viņš atskrien pie manis un nolaiza man seju. un tad tu pienāc man klāt un ieskaties man acīs. tajās ir tik liels maigums, ka smaids atplaukst manā sejā pats no sevis.

“rudens,” tu saki un mēs ejam dzert tēju. ejam gar upi, taka ir noklāta dzeltenām kļavas lapām. tēju mēs dzeram terasē, dzeram lēnām un ilgi. man uz pleciem ir rūtains pleds, jo tumst un kļūst vēsāks. mēs nerunājam. suns dzenā lapas.

kamīnā sprakšķ malka. tava klātbūtne mani apņem vēl siltāk kā pleds. ir ceturtdienas vakars.

© Photo: David Mark / Atzī:me

Advertisements

raudāšana


16072013727

raudāšanas ir dažādas. ir raudāšana, kas rodas no sīpolu mizošanas. ir raudāšana, kas rodas no noguruma. ir raudāšana, kas rodas no aizkustinājuma. ir raudāšana, kas rodas no dusmām.

un ir raudāšana, kas rodas no tā, ka ir par daudz. kad vairs nav spēka.

ja raudāšana kļūst aizvien biežāka, tad ir skaidrs, ka “kaut kas ir jāmaina.” tādā ziņā raudāšana ir “laba”, jo palīdz orientēties un izvēlēties pareizo ceļu. vai, precīzāk – neiet pa to ceļu, kas iets līdz tam.

vara

tikko par to iedomājos – ka var būt divu veidu varas. viena, ko citi pieņem, otra, ko citi nepieņem. pirmā vara ir balstīta uz cieņu. uz to, ka citi redz un atzīst – jā, tu esi lielāks. tev ir vairāk spēka. un no šīs varas (vai tas maz ir īstais vārds? laikam jau tomēr ir, jo nozīmē “varēt”) ietekmē arī paši aug.

otrā vara ir balstīta uz cita pakļaušanu.

laikam jau tā otrā vara izpaužas tad, kad cilvēkam nav pašam varas pār sevi. ne tam, kurš varu izpauž, ne tam, pār kuru izpauž. jo šādu varu var izpaust tikai pār kādu, kas pats sevi nepārvalda. kuru pārvalda bailes, dusmas, pieķeršanās.

un šādu varu arī izpaust vēlas tikai tāds, kuru vada bailes, dusmas un pieķeršanās. jo nepieciešams ārējs pierādījums paša varēšanai. jo iekšējais miers vēl nav iegūts. tas miers, kas dod īsto spēku. un vienīgo iespējamo varu – varu pār bailēm, dusmām un pieķeršanos.