Birkas

,

ik pa laikam, patiesībā jāsaka – ar apskaužamu regularitāti – es sevi pieķeru iedomu pavadā ejam. un parasti tas notiek visai nevainīgi. kā ģeniālajā parunā – “ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts”.

tā nu reiz es nolēmu kļūt “par labu sievieti” – un bez nekādas ironijas. jūs jautāsiet, kāpēc gan? mērķis man šķita visnotaļ cēls un pat saprātīgs – ja jau reiz es šajā dzīvē esmu pamanījusies piedzimt par sievieti, tad man ir jāizpēta, ko tas nozīmē un jāīsteno savs “sievietes potenciāls” pēc iespējas labāk.

jūs jautāsiet, ko gan tas nozīmē? labs jautājums. es pētīju, ilgi pētīju. patiesību sakot, vēl joprojām pētu.

viens no nopietnākajiem stūrakmeņiem šajā pētniecības procesā bija manas laulības izjukšana pirms apmēram deviņiem gadiem. kuram gan patīk šķiršanās, it īpaši, ja tās ir sāpīgas un nepatīkamas un, ticiet man, mūsu šķiršanās bija ĻOTI sāpīga un nepatīkama.

un pēc tam es mēģināju saprast – ko es darīju “nepareizi”? ko un kad vajadzēja darīt “savādāk”? tieši man, jo otra cilvēka rīcība ir viņa paša darīšana. lasīju, daudz lasīju. un nekas man tā arī nesniedza atbildi. līdz – un tas notika pirms pāris gadiem – uzdūros  postvēdiskas (šādu terminu man labpatikās ieviest) ievirzes rakstam. BINGO!

šis raksts patiešām atbildēja uz maniem jautājumiem. ja ne uz visiem, tad pilnīgi noteikti – uz lielāko daļu.

labi.

patvaļīgi no tā visa es “izvilku” vairākas pamatpremisas un, vadoties no Popera mēģinājumu un kļūdu metodes, sāku pētīt.

es uzsveru, ka patvaļīgi, ja. un, kā tagad saprotu, laikam kārtējo reizi pārcentos.

dažas premisas varu uzskaitīt – lai būtu ilustratīvs piemērs:

_attiecības  veido sieviete, tieši viņa tām “iedod telpu”; tieši sieviete ir tā, kas nosaka, cik attiecības ir vai nav harmoniskas, laimīgas

_vīrietis attiecībās ir “galvenais” – tādā ziņā, ka viņam “pieder gala vārds”

_sieviete attiecībām “dod enerģiju”, vīrietis nodrošina praktiskas lietas (naudu, utml)

_sieviete pati rūpējas par to, lai “justos labi” (emocionāli utml); tieši viņa ir tā, kas “ceļ vīrieti”

nu, iesākumam pietiks. un man nekas nesanāca, nudien, pilnīgi nekas. un es patiešām mēģināju, goda vārds, no sirds. tas viss ik pa laikam radīja vēlmi šīs attiecības “vienkārši izbeigt”, jo man gluži vienkārši “pietrūka tam spēka”. ne vairāk, ne mazāk – es jutos pārstrādājusies.

tā tam it kā nevajadzētu būt, ne? vai arī varbūt tas ir normāli? bet, ja tas ir normāli, man nudien to nevajag.

kā man šobrīd izskatās, mana galvenā kļūda bija pārlieka centība un pārlieka fokusēšanās uz ideju, nevis nopietna savu “patieso sajūtu” ņemšana vērā.  kā agrāk es pārstrādājos algotā darbā, tā tagad es pārstrādājos attiecībās. un ne jau tāpēc, ka kāds cits man to liktu, nē. ir jābūt ļoti smalkam balansam starp došanu un ņemšanu. ir jābūt ļoti smalkai un precīzai dzirdei, lai sadzirdētu, ko patiesībā sirds vēlas. ir jābūt drosmei, lai būtu patiess un gudrībai, un lēnprātībai, lai būtu patiess, otru neaizvainojot.

un ir jābūt lielai mīlestībai pret sevi, lai nepieņemtu lēmumus, kas sāpina pašu iedomātas otra “laimes” (jo “laba sieviete taču padara vīrieti laimīgu”!) labā.