līdzjūtība

līdzjūtība. aizvien vairāk man šķiet, ka tas ir atslēgas vārds. un nevis tāpēc, ka “dažādas garīgas autoritātes” tā apgalvo. nē, vārdi mani reti pārliecina, mani pārliecina pieredzētais.

lai vai ko mēs par to domātu, mums ir prasības pret sevi un prasības pret citiem. mums ir pieņēmumi par to, “kā vajag” un “kā nevajag”. kā ir “labi rīkoties un kā ir “slikti rīkoties”.

cilvēks, kurš tajā visā ik pa laikam neaplaužas, ir vai nu miris, vai melis. melot sev, protams, ir izvēle, taču ne ilgtermiņa risinājums. Turpināt lasīšanu līdzjūtība

Advertisements

lomas

reizēm mēs ieņemam tādu lomu citu cilvēku dzīvēs, kas mums pašiem nemaz nepatīk. tad ir vairāki varianti:

1) nepieņemt to un dusmoties (vai raudāt),

2) pieņemt to un izpētīt.

es parasti izmēģinu abus. reizēm paralēli. zinu, ka tas izklausās dīvaini. man pašai arī tā šķiet. bet tā nu tas ir – tas notiek paralēli.

ā, vēl ir trešais variants:

3) vienkārši nomirt.

to es neizvēlos.

pazemojums

Reizēm es domāju par pazemojumu. Kas tas ir. Es zinu, kāda ir sajūta, kad jūtos pazemota. Es zinu, kāda ir sajūta, kad pazemo otru – un kad es esmu tā, kas pazemo. Es zinu, kāda ir sajūta, kad pazemo kādu citu – un es esmu lieciniece tam.

Līdzīgi, kā nav iespējams kādu apvainot, ja neviens neapvainojas, arī pazemot kādu nav iespējams bez paša pazemotā “atļaujas”. Protams, šī atļauja nav apzināta. Taču tā tiek dota. Šajā spēlē jābūt diviem – citādi pazemojumam nav iespējas īstenoties. Nav iespējams kādu pazemot, ja šis kāds pazemojumu “nenolasa” un “nepiekrīt” justies pazemots. Turpināt lasīšanu pazemojums