Birkas

, , ,

Reizēm es domāju par pazemojumu. Kas tas ir. Es zinu, kāda ir sajūta, kad jūtos pazemota. Es zinu, kāda ir sajūta, kad pazemo otru – un kad es esmu tā, kas pazemo. Es zinu, kāda ir sajūta, kad pazemo kādu citu – un es esmu lieciniece tam.

Līdzīgi, kā nav iespējams kādu apvainot, ja neviens neapvainojas, arī pazemot kādu nav iespējams bez paša pazemotā “atļaujas”. Protams, šī atļauja nav apzināta. Taču tā tiek dota. Šajā spēlē jābūt diviem – citādi pazemojumam nav iespējas īstenoties. Nav iespējams kādu pazemot, ja šis kāds pazemojumu “nenolasa” un “nepiekrīt” justies pazemots.

Skatos uz domām, kas nāk manā prātā. Pēc domas, ka nepieciešami divi, lai “pazemojums” vispār varētu manifestēties, atnāk doma, ka pazemojums ir saistīts ar lepnumu. Vai lepnību. Reizēm šos vārdus lieto kā sinonīmus, reizēm uzsver to atšķirību. Tā doma, kas atnākusi, saka man, ka šajā kontekstā nav svarīgi kā to dēvēt – par lepnību vai par lepnumu. Svarīgi ir tas, ka pazemojums var atnākt tikai tad, ja cilvēkam, kurš jūtas (vai tūlīt jutīsies) pazemots, ir savi priekšstati par to, kā jābūt. Kā pret viņu jāizturas, lai netiktu izrādīta necieņa. Precīzāk – ja izturēšanās neatbilst noteiktam priekšstatam, tiek izrādīta necieņa.

Un ko darīt, ja ir sajūta, ka esi pazemots? Tādos brīžos moralizēšana un gudra spriedelēšana parasti nelīdz. Nelīdz arī tas, ja kāds stāsta (pat ja šis kāds atrodas paša pazemotā galvā), ka pazemojums ir saistīts ar ego. Svētie taču neapvainojas. Svētie staigā ar basām kājām un baro putnus – kā Asīzes Francisks. Vai dara citas piemīlīgas lietas. Vāķī mirstošos un baro bada cietējus, un pagriež otru vaigu.

Īstenībā es nezinu, kā viņi kļuva par svētajiem. Varbūt tā bija tāda kā dāvana (mazs ego no dzimšanas), vai varbūt viņi pārcieta briesmīgas mokas, līdz nonāca līdz tam – līdz tam apziņas stāvoklim, kas ļauj tā justies un tā izpausties. To es nezinu. Toties es zinu gluži labi, ka, kamēr tu iekšēji vēl neesi kvalificējies kā svētais, nav ko lekt augstāk par savu dibenu un pieņemt vēlamo par esošo. Parastajiem mirstīgajiem ir gan ego, gan viņi apvainojas, gan paliek lepni, gan izjūt pazemojumu.

Es nezinu, ko darīt, ja ir pazemojuma sajūta. Var mēģināt mainīt situāciju. Taču ko darīt, ja mēģini mainīt, bet nesanāk? Var mēģināt mainīt attieksmi. Taču šo teikumu ir vieglāk uzrakstīt, kā ieviest dzīvē – kā jau tas ar tādiem skaistiem teikumiem parasti ir.

Var uzrakstīt bloga ierakstu un pareflektēt par to. Sākot rakstīt, es cerēju, ka tā atbilde atnāks – jo citreiz tā notiek. Šoreiz nenotika.