Birkas

, , ,

līdzjūtība. aizvien vairāk man šķiet, ka tas ir atslēgas vārds. un nevis tāpēc, ka “dažādas garīgas autoritātes” tā apgalvo. nē, vārdi mani reti pārliecina, mani pārliecina pieredzētais.

lai vai ko mēs par to domātu, mums ir prasības pret sevi un prasības pret citiem. mums ir pieņēmumi par to, “kā vajag” un “kā nevajag”. kā ir “labi rīkoties un kā ir “slikti rīkoties”.

cilvēks, kurš tajā visā ik pa laikam neaplaužas, ir vai nu miris, vai melis. melot sev, protams, ir izvēle, taču ne ilgtermiņa risinājums.

ik pa laikam aplaužoties savos priekšstatos par dzīvi – un, kas ir interesanti, dzīve turpina notikt neatkarīgi no mūsu viedokļa par to – aizvien skaidrāk sāku pamanīt līdzjūtības dziedinošo siltumu.

pirmkārt, tā ir līdzjūtība pret sevi. tā ir vainas apziņas palaišana vaļā, tā ir perfekcionisma palaišana vaļā. ja mēs to neizdarām, izaugsme – ak, ko nu par izaugsmi – pat brīva elpa nav iespējama.

reiz pusaudžu gados lasīju dzenbudistu stāstu par kalnu. par to, kā ceļa sākumā mēs redzam kalnu. tad – vienā jaukā brīdi –  mēs to vairs neredzam. mēs nesaprotam, mēs apjūkam. un tad – nākošā ceļa posmā – mēs atkal redzam kalnu.

es atceros, kā es par to domāju. bija pieci no rīta, es sēdēju stacijā Rīgā un lauzīju galvu. un karsti, karsti vēlējos to saprast.

pamazām šis stāsts man izgaismojas. tādā ziņā, ka man pilnīgi noteikti ir skaidrs, ka lielākoties nekādu kalnu es neredzu. un katra “aplaušanās”, katra “kļūda” un “nepareiza rīcība” man saka –  nē, tas nav kalns. tas ir tavs priekšstats par kalnu. un tieši līdzjūtība ir tā, kas paņem aiz rokas un saka – neraudi. tas nebija kalns, jā. bet tagad tu to zini. turpini meklēt.

un līdzjūtība pret citiem ir par to pašu. mēs ļoti reti redzam kalnu jeb redzam to, kas “patiesībā ir”, kas “patiesībā notiek”. citi arī kļūdās, citi arī neredz kalnu.

sava ziņā mēs visi esam kā aklie. kā aklie, kam reiz ir cerība ieraudzīt to kalnu, nu vismaz es tā ceru. tā laikam izpaužas mans optimisms. vai vienkārši izdzīvošanas instinkts to man čukst ausīs un kārdina? nezinu.

līdzjūtība pret sevi ir tā, kas padara ciešanas panesamas. es neesmu kristiete, taču apbrīnoju vairākus teikumus, kas izlasāmi Jaunajā Derībā. tas, ka vajag mīlēt tuvāko kā sevi pašu, ir viens no šiem teikumiem. nebūšu oriģināla, uzsverot to, ka atskaites punkts ir mūsu spēja  “mīlēt sevi pašu” – lai ko tas arī nenozīmētu. es esmu pārliecināta, ka līdzjūtība ir galvenais komponents šajā teikumā.

pārlasīju un padomāju, ka varbūt kādam varētu šķist, ka tas tāds kalamburs – līdzjūtība pret sevi. kā tas ir iespējams – vai gan, lai justu līdzi, nav nepieciešama distance un otrs? tikai tādā gadījumā, ja domājat, ka esat vienlīmeņa planktons, nevis daudzlīmeņu būtne. cilvēkiem ir dota iespēja apzināties sevi, apzināties savu rīcību. un ne vienmēr šī apzināšanās nes prieku. biežāk ir otrādi.

sava savtīguma apzināšanās, savu slēpto nolūku apzināšanās, sava slinkuma, baiļu, dusmu un atriebīguma apzināšanās….kā gan tas viss var nest prieku? nekā. tā kā bez līdzjūtības nav variantu – vai nu jākarās augšā, vai jāmelo sev.