Birkas

, , , , , , , , , , , ,

Jau vairākas dienas manu prātu kņudina viena neizdarīta lieta – atskats uz pērno gadu. Uz to, par ko gribu pateikt paldies. Secība būs tāda, kādā man pateicības objekti nāks prātā. Nav lielu un nav mazu paldies – visi ir atstājuši pēdas manī.

1. Mazais Kaķis. Vasaras sākumā mūsu mājās nokļuva otrs kaķis, saukts par Mazo. Vai Rudo. Meitenes iedeva arī citus vārdus, bet tos es vairs neatceros. Nodzīvoja līdz rudenim. Kādā naktī pēkšņi nomira. Negaidīti. Vecākajai meitai uz rokām. Pirms tam pārciešot vairākas sāpju lēkmes. Pēc tam sāpju lēmes pārcietu es pati – vainas apziņu aizgaiņāt bija diezgan neiespējami. Nepārmest sev nevērību arī. Kāpēc paldies – īss bija tas laiks, ko Mazais pavadīja ar mums kopā, bet ļoti spilgts. Katrai radībai ir savs raksturs, unikāls. Mazais bija ļoti mērķtiecīgs, ļoti dzīvelīgs, ļoti skaists – arīdzan. Paldies Tev, Mazais, ka biji kopā ar mums. Un paldies, ka ar savu nāvi atgādināji, ka šajā pasaulē mēs visi esam ceļinieki. Un tāpēc patiešām katrs mirklis ir svarīgs, katrs mirklis ir izvēle – ar ko to pavadām kopā, ko darām šajā kopā pavadīšanas laikā. Un cik godīgi esam pret sevi – jo katra izvēle rada jaunu ceļu.
2. Vīrietis. 2013. gadā īsi pirms pulkstens divpadsmitiem naktī kopā ar draudzenēm uz mazām lapiņām rakstījām vēlmes, tad dedzinājām tās, iemaisījām dzērienā un izdzērām. Buršanās pēc pilnas programmas, jautrība un smiekli arī. Kad nolemsiet burties, tie nav nekādi joki. Jo viena no vēlmēm nolēma piepildīties, tiesa, ne gluži tā, kā biju iecerējusi. Es vēlējos attiecības, “nopietnas attiecības ar vīrieti” (tā es rakstīju) un tādas arī dabūju. Komplektā ar seriāla cienīgiem papildus elementiem, kas manam prātam radīja vienu dilemmu pēc otras, savukārt manām emocijām lika izpausties tā, it kā es veiktu “lauka pētījumu” ziepju operas seriāla rakstīšanai. Paldies par to visu. Tas maiguma lauks, kurā ir iespējams nokļūt pēc baiļu, dusmu, vainas apziņas, un citu ego sīpola mizu izdzišanas ir neaprakstāms.

3. Meitas. Man ir divas meitas un viņām abām ir “pusaudža vecums”. To saprast var tikai tie, kam pašiem ir bērni pusaudži. Brīnišķīgs laiks. Vecāku dievināšanu jau sen ir nomainījusi skepse un vilšanās. Un, ja šajā kontekstā esot, resp., zinot, cik nepilnīga es esmu, viņas vēlas ar mani pavadīt laiku, runāt ar mani, dalīties, tas ir divkārt lieliski. Paldies par iespēju būt kopā. Un paldies par to, ka viņas man ir.

4. Mājas. Es patiešām mīlu savas mājas. Ar visu, kas te ir – mīlu dzīvokļa izkārtojumu un to, ka te ir krāsnis, un, ka te ir vanna. Un, ka te ir mūsu Kaķis (tas, kurš jau piecus gadus dzīvo kopā ar mums). Un, ka aiz loga ir koki. Un, ka tas ir pilsētas centrā, kur viss ir “pa rokai”. Paldies par to, ka man ir mājas.

5. Radošās lietas. Paldies par visu to, kas pie manis atnāca 2014. gadā. Paldies performancei “We Intention” kopā ar Adi Elzamu – veselu mēnesi bija iespēja iegrimt tādos savas dvēseles apgabalos, kur no laba prāta nebūtu gājusi. Paldies par iespēju Baltajā naktī piedalīties “Feju deju” restartā; paldies I-dejas mājai vispār. Paldies Velgai par iespēju piedalīties viņas bakalaura darba performancē uz Mākslas akadēmijas jumta (un paldies par atbalstu miršanas un dzimšanas procesā no visiem, ar ko kopā šo darbu radījām). Un paldies “Buratino teātra” kolēģiem par iespēju gremdēties ļaunuma teritorijā, iestudējot un uzvedot Sartra “No Exit”.

6. Nezāle. Nu jau otro gadu kopā ar Ievu un Māri Nabā taisām raidījumu (2013. gadā tas bija ar citu nosaukumu) par “vidi cilvēkā un cilvēku vidē”. Paldies par iespēju mācīties, mācīties un mācīties, un darīt to tik lieliskā un jautrā kompānijā. Un paldies par iespēju satikt un iepazīt lieliskus cilvēkus, ievilinot tos studijā parunāties. (Un te var noklausīties visus 2014. gada raidījumus.)

7. Joga. Šogad vadīju tik daudz jogas nodarbību kā nekad agrāk. Ne vienmēr tas ir viegli, taču vienmēr, kad to daru, man ir ļoti spēcīga pārliecība, ka tieši tajā konkrētajā mirklī tas ir vislabākais, ko varu darīt. Cilvēkiem, kas ir atnākuši, es palīdzu pabūt ar sevi.  Sev es palīdzu kļūt vērīgākai un apzinātākai. Paldies par to.

8. Darbs. Kaut kad pirms dažiem gadiem es savā nodabā prātoju, ka būtu labi, ja man vairs nebūtu jāstrādā birojā no tikiem līdz tikiem – ja es varētu dzīvot tā, lai vairāk esmu saskaņā ar saviem iekšējiem ritmiem. Šobrīd man šāda iespēja ir. Un viens no šīs iespējas devējiem ir Viļa izlolotais blogs tuesi.lv, kura redaktore es esmu. Bloga mērķis ir stāstīt stāstus par jauniem cilvēkiem Latvijā – ko viņi ir izgudrojuši, ko paveikuši, kādi ir viņu pirmie soļi biznesā. Paldies par šo un arī citiem darbiem, kas ļauj man nebūt biznesa planktonam.