Birkas

, , , ,

10387315_10203374287109836_8684637052652451871_nEsmu ļoti priecīga un pateicīga par savām meitām. Jo ar viņām (it īpaši ar vecāko meitu) es varu apspriest jautājumus, par kuriem ar lielāko daļu no cilvēkiem nerunāju. Jo 21. gs. sākuma Latvijā tie tiek uzskatīti par “tumsonīgiem”. Tāds diskurss, tāda paradigma. Es no tā “neko lielu neiztaisu”, tādi ir spēles noteikumi.

Katrā laikmetā ir tēmas (un katrā subkultūrā, saprotams), par kurām spriest ir mūsdienīgi, “pareizi” un “izglītoti” un ir tēmas, par kurām runāt “nav piedienīgi”.

Tā kā nepiedienībā esmu gājusi gana tālu (tiesa, vienmēr varu izlikties, ka tā ir mākslinieciska ekstravagance un savā ziņā arī tā būs taisnība), ka pat TW un FB vārdu, ko man devuši vecāki, esmu nomainījusi pret vārdu, ko man iedeva, kamēr mācījos Kundalini jogu, saku sev, ka varu atslābt un neiespringt, ka arī šis bloga ieraksts neliecinās par manu piederību izglītotajām un “mūsdienīgajām” aprindām. (Ja mani tas neapbēdinātu, droši vien par to nerakstītu. Jā, mani tas apbēdina.)

Nu, ar ievadu esmu tikusi galā.

Tas, ar ko es vēlos dalīties, ir atklāsme, cik nozīmīga mums katram ir sirds. Šoreiz ne par to, kas sūknē asinis, bet par to, kas aprakstīta bērnu grāmatās un latviešu tautas pasakās – tā sirds, kas mīl. Proti, “garīgā” sirds.

Tā nu ir sagadījies, ka manā gēnu komplektā ir ietilpinātas arī tāda veida smadzenes, kas noņemas ar šaubām, kritizēšanu, analizēšanu un tā padara manu dzīvi diezgan interesantu, taču ik pa laikam diezgan grūti paciešamu. Manām smadzenēm (uztversim to alegoriski, es patiesībā apšaubu, ka tieši manas smadzenes šo funkciju pilda, taču mūsdienās ir pieņemts tā izteikties) jau pasen ir labpaticis secināt, ka, ja vēlamies kļūt un būt par “labu cilvēku”, tas jau pēc definīcijas NAV IESPĒJAMS. Jo regulas un pieņēmumi (saskaņā ar kuriem tas varētu notikt), kas rakstītā un nerakstītā veidā cirkulē sabiedrībā, ir savstarpēji pretrunīgi.

Citiem vārdiem – jau pats konteksts nosaka to, ka vēlme kļūt labam cilvēkam saskaņā ar visādām ētikas normām, dzīvesziņām un tamlīdzīgām regulām, ir lemta ciešanām – lemta konstantai un hroniskai slimošanai ar vainas apziņu.

Kura gan saprātīga būtne to vēlas? Es, protams, nē. Taču  – no otras puses – arī “slikts cilvēks” es nevēlos būt. Man nav ne jausmas, kāpēc. Kādu reizi varētu to paanalizēt, taču šoreiz ne par to.

Un tad es lūdzu (jā, es ik pa laikam tā daru), lai man atsūta atbildi. Jau sen esmu pamanījusi, ka domas, kas ienāk manā prātā, patiešām arī IENĀK MANĀ PRĀTĀ, resp., tās nav “manas”. Es nezinu, no kurienes tās nāk, taču esmu iemanījusies tās novērot. Un es zinu, ka ir domas, kas dod iedvesmu, pacilā un ir domas, kas liek mums rīkoties destruktīvi.

Tātad es lūdzu padomu. Atbildi. Vēsti. Ko darīt?

Un man atsūtīja.

Sirds.

Vai esat pamanījuši, ka mūsdienās, ja gribat, lai jūs uzskata par inteliģentu un gudru būtni, ir vienkārši pieklājīgi būt mazliet ciniskam? Mazliet augstprātīgam? Mazliet nevērīgam? Mazliet izsmejošam?

Un vai esat pamanījuši, kas notiek, ja gana ilgi uzturaties šādā mentāli emocionālajā stāvoklī? Tas saindē. Es zinu. Es jaunībā 4 gadus studēju LU Filosofijas fakultātē. Apmēram 2. kursā visi ir tik gudri, ka Šopenhauers un Vitgenšteins nobāl.

Tātad – sirds. Pamēģiniet šādu vingrinājumu. Daļa no jums droši vien ir dzirdējuši vārdu “prāna” – to parasti latvisko kā “dzīvības enerģiju”. Ar šo jēdzienu tiek saprasta enerģija (lai vai ko jūs domātu par šo vārdu, atslābinieties), kas caurstrāvo visu, kas ir dzīvs. Ieelpojiet to apzināti. Un apzināti izelpojiet caur sirdi. Un, izelpojot caur sirdi, izelpojiet mīlestību. Pateicību. Pieņemšanu. Labvēlību. Svētību. Dariet to vismaz 11 minūtes. Un tad paskatieties, kas notiek.

Tad notiek brīnumi. Patiešām. Jūs nonākat teritorijā, kurā mentālais stāvoklis, ko parasti mēdz dēvēt par “lepnību”, ir tehniski neiespējams. Teritorijā, kurā pēkšņi atveras vārda “pieņemšana” patiesā iedaba. Teritorijā, kurā atveras durvis pat tādās situācijās, kas ir šķitušas bezcerīgas, tumšas un nomācošas.

Pamēģiniet.