Vai tu vari iznākt no skapja?

Pasaule, aprij mani kā tā milzīgā zivs to vīru Vecajā Derībā. Iesūc mani savās plaušās un elpo ar mani. Es būšu tavas acis un ausis. Es būšu tavas pēdas un plaukstu locītavas. Es būšu tava āda un kakla skriemeļi. Es saku tev jā.

Bet varbūt es tomēr nesaku jā. Varbūt es saku jā tikai pīlei, kas nāk man pretī. Tikai ūdenim, kas blīvi iegūlis kanālā. Tikai smaržai, kas nāk no nākotnes. Tikai kokam, kurš mani novēro. Kā es varu teikt viņam jā, ja nevaru viņu pat ieraudzīt? Tik pat kailu kā pīli, ūdeni, smaržu un koku?

Labi, tu mani pieķēri, pasaule. Es gribu tikai pīles, ūdeni, smaržu un kokus. Es negribu Neredzamo Cilvēku. Es gribu, lai viņš iznāk no skapja, kas radīts no vārdu trokšņa.

Advertisements

Māmiņ, vai tu mani mīli?

Viņš ļoti mīlēja kādu sievieti. Savu māti. “Māmiņ, vai tu mani mīli?” mazais zēns jautāja. “Ak, kas gan ir mīlestība?” viņa retoriski un dziļdomīgi atvaicāja. Atbilde darīja zēnu skumju. Taču skumjas nepatika viņa mātei. Un tā zēns iemācījās izskatīties priecīgs, “laimīgs”. Savas skumjas viņš apraka tik dziļi, ka gandrīz neviens nenojauta par tām. Zēns bija gudrs un apķērīgs. Izaugot viņš iemācījās tā sarunāties ar cilvēkiem, lai tie pamana tikai viņa vārdus. Vārdi bija viņa cietoksnis un ieroči. Viņa stiprā pils. Un tikai pils dziļumā vēl joprojām mājo mazais, skumjais zēns. “Māmiņ, vai tu mani mīli?”