Birkas

,

Ir 2015. gada 8. augusts. Ārā ir ļoti karsts. Man ir 40 gadi. Es sēžu savā dzīvoklī un lasu Agatas Kristi “10 mazus nēģerēnus”. Mājās neviena nav. Tikai Kaķis un es. Kaķis ir aizgājis uz kādu citu istabu.

Ir tieši tā, kā es laiku pa laikam esmu vēlējusies: klusums un neviena. Es varu izvēlēties: cept pankūkas, vārīt zupu, tīrīt dzīvokli vai nedarīt neko. Pagaidām es izvēlos nedarīt neko.

Aiz loga ir karstums un braucošu mašīnu skaņa. Grūti noticēt, ka ārā ir ļoti karsts. Bet ir. Es zinu. Apmēram četras stundas es šodien braukājos ar riteni. Es aizbraucu uz Mežaparku un tad braukājos pa celiņiem. Un pa takām. Takas bija šauras un zari krita sejā, tāpēc taku posmos es izvēlējos riteni stumt.

Bija ļoti karsts un es biju ļoti apjukusi. Ne dēļ karstuma. Dēļ dzīves. Un tad mežs man sniedza avenes, tieši tik skaisti tas bija.

Kad es biju bērns, es vēlējos izaugt liela. Jo lielajiem ir brīvība darīt to, ko tie vēlas. Man bija daudz sapņu, daudz ideju, ko es varētu pasākt, kad beidzot būšu liela. Tagad es esmu liela. Taču šobrīd man nav nekādu sapņu. Es to izjūtu kā kroplību. Es no tā kaunos. Es par to runāju tikai ar tuviem draugiem. Varbūt, ja es to uzrakstīšu šeit, tas pāries. Es iznāku no skapja, es saku: man ir pazuduši mani sapņi.

Man ir, ko ēst. Man ir, kur dzīvot. Man ir divi bērni. Man ir Kaķis. Ir dienas, kad esmu pārliecināta, ka man ir arī attiecības. Un ir dienas, kad es jūtu, ka man ir draugi. Taču ir dienas, kad tas viss ir tik tālu – kā citā stāstā.

Es nelietoju alkoholu. Es nelietoju narkotikas. Es nelietoju miega zāles vai nomierinošas tabletes. Es neēdu gaļu. Es necenšos citus pievērst “veselīgam” vai “pareizam dzīvesveidam”. Es daudz guļu. Es daudz staigāju. Varētu pat apgalvot, ka esmu diezgan veselīga.

Es neatceros, kurā brīdī tas notika. Sapņu pazušana. Taču tas mani nomoka. Tā ir kā klusa, taču nerimstoša skaņa manas uztveres marginālajā daļā.

Es divreiz dienā eju dušā. Katru rītu mazgāju matus. Apmēram reizi nedēļā tīru dzīvokli. Es šo un to padaru, lai varētu nomaksāt savus rēķinus. Es maksāju savus rēķinus. Es tos pierakstu excel tabulā un, kad esmu samaksājusi, to atzīmēju.

Vasaras sākumā es uz palodzēm iestādīju puķes. Es tās laistu. Man ir daudz grāmatu. Es diezgan bieži lasu. Manā istabā ir klavieres. Tās ir manas bērnības klavieres, apmēram 10 gadus tās atradās manas vecākās meitas istabā. Gada sākumā man šķita, ka ir ļoti būtiski pārnest klavieres uz manu istabu, jo tad es varētu spēlēt un tas man sagādās prieku. Tagad klavieres ir manā istabā. Es tās spēlēju apmēram reizi mēnesī. Kad man bija padsmit gadu, es tās spēlēju divas stundas dienā. Jo man tas patika.

Es nesūdzos.

Es patlaban sēžu pelēkā dīvānā, tas nav saklāts un uz tā ir lina gultasveļa. Ar mežģīnēm. Man patīk lins, tas ir skaisti un elpojoši. Manas istabas sienas ir sazīmētas ar nenosakāmas izcelsmes zīmēm – kādā marta vakarā man šķita, ka tā ir jādara un tūlīt. Tā kā mājās bija tikai zaļa tāfeļkrāsa, sazīmēju ar to. Pēc tam pārvilku ar zeltu. Man patika process, jo es aizrāvos. Tas ir tik reti. Es to izjūtu kā dārgumu – tādus brīžus.

Kādreiz man patika rakstīt. Es ļoti mīlu valodu, es to izjūtu – ritmu, plūdumu, vārdu spēles, noskaņas. Pēdējā laikā es rakstu reti.

Es patiešām nesūdzos.

Bet Mīļais Ziemassvētku Vecīti, ja tu šo lasi, izdari, lūdzu, tā, lai es atceros, kā tas ir – sapņot! Un gribēt piepildīt savus sapņus. Un tiekties uz to. Un naktīs negulēt, domājot un noslīpējot detaļas. Un sajust savu sirdi, kā tā sitas satraukumā un gaidās. Paldies.