Birkas

, ,

Ja cilvēks ir nolēmis, ka viņam ir jābūt “labam” (vai “laimīgam”, vai “mierīgam”), tas rada ļoti lielu iekšējo spriedzi. Rīcība tad ļoti bieži izriet nevis no iekšēja impulsa, bet gan no pieņēmumiem par apkārtējo gaidām.

Tā kā šādu spriedzi ir grūti izturēt, tuvākie cilvēki (bērni, sieva, vīrs, “mīļotais cilvēks”, tuvi draugi utml.) kalpo kā iespēja to izlādēt. Taču, ja ideja par “labo sevi” ir ļoti spēcīga, pašam cilvēkam ir grūti pieņemt, ka viņa rīcība ne vienmēr ir “laba”, ka tā – kā jau tas dzīvē mēdz būt – ir dažāda.

Tāpēc, tā vietā, lai pieņemtu sevi un savas spontānās (arī ne tik “labās”) izpausmes, “labais” cilvēks izvēlas kontrolēt savu tuvāko izpausmes. Tām ir jābūt tādām, kas apliecina attiecību “labumu” un “laimīgumu”. Kā es to visu tik labi zinu – jo ilgus gadus pati biju šāds “labais” cilvēks.

Šīs trīs rindkopas uzrakstīju jau pirms kāda laika. Un tikko sapratu, ka vēl joprojām neesmu pilnībā atlaidusi vēlmi “būt labai”. Un sapratu arī iemeslu – tās ir bailes, ka mani pametīs. Ja cilvēks baidās, ka viņu pametīs, viņš dara trīs lietas: iztop, kontrolē vai aiziet pirmais. Un savā ziņā iztapšana (jeb apzināta vai neapzināta darījuma slēgšana ar otru “es tev, tu man”) ir tās pašas kontroles smalkāka izpausme. Līdz brīdim, kamēr rakstīju šo rindkopu, biju pārliecināta, ka vismaz nekontrolēju. Tikko apjautu, ka, izrādās, kontrolēju. Bet tā smalki.

Un attiecībās, protams, mēs izvēlamies cilvēku, kas ļauj šo spēli spēlēt, līdz tā sasniedz savu eskalāciju un var tikt pamanīta. Tā nu es esmu izvēlējusies cilvēku, kas – tāpat kā es – arī spēlē spēli “es esmu labs”. Un, katru reizi, kad es to viņam pārmetu, tā vienkārši ir mana nevēlēšanās ieskatīties patiesībai acīs. Ka es esmu tāda pati.

Bailes būt pamestam, “ja nebūšu laba”, rada neticība, ka mani (vai tevi, ja jūti, ka šī doma uzrunā) varētu mīlēt “vienkārši tāpat” – ar visiem trūkumiem. Man, protams, ir trūkumi. Esmu diezgan savtīga. Gribu, lai lietas notiek tieši tā, kā es esmu izdomājusi. Gribu ļoti daudz brīvības attiecībās, taču tajā pašā laikā ne vienmēr esmu gatava to sniegt otram.

Ja sabožos vai esmu ļoti satraukta, man vajag telpu un laiku, lai pabūtu vienatnē – tas mani nomierina, līdzsvaro un iecentrē. Dēļ satraukuma lielākoties nespēju šo savu vēlmi saprātīgi nokomunicēt, tāpēc bieži tieku pārprasta. Varu būt diezgan kaprīza. Niķīga. Slinka. Mans rotaļīgums reizēm pārvēršas klajā infantilismā. Man patīk drāmas. Varu būt atriebīga. Mans tiešums nereti robežojas ar sadismu. Kad es nobīstos, tad kļūstu agresīva. Jo bailes lielākas, jo lielāka agresija.

Es – kā jau daudzi mūsdienās – esmu daudz lasījusi par “beznosacījuma mīlestību” un patiešām uzskatu, ka tas ir apziņas stāvoklis, uz ko ir jātiecas. Taču cik daudzi no mums šādu beznosacījumu mīlestību patiešām ir spējīgi praktizēt ikdienā? Es neesmu. Vismaz šobrīd.

Ir brīži, kad es to ļoti pārdzīvoju. Kad jūtos tik ļauna, zemiska un maziska, ka palienu zem segas un nelienu laukā. Vai vienkārši negribu nevienu satikt. Un es arī zinu, no kurienes tam “aug kājas” – no klajas lepnības. No vēlmes būt tai gaišajai un tīrajai.

Bet savā ziņā es nezaudēju cerību. Varbūt – ja man paveiksies – vecumdienās es būšu jestra un mīloša večiņa. Priekā!