Telpa

Tikai pamazām sajūtu, cik lielās bailēs esmu dzīvojusi visu mūžu. Kamēr bērni bija mazi, es baidījos, ka man viņas atņems. Mēs toreiz šķīrāmies, vīrs dusmās draudēja, ka tā izdarīs. Pēc tam, kad gadu pēc šķiršanās viņš nomira, es baidījos no bāriņtiesas. No valsts institūcijām. Es baidījos, ka mani atlaidīs no darba. Tāpēc bieži pārstrādājos. Nereti nedēļas nogales pavadīju vienkārši pusnemaņā guļam. Baidījos, ka mūs izliks no dzīvokļa. Ka es nomiršu un bērni paliks bāreņi. Ka esmu slikta mamma, jo izšķīros. Jo pārāk daudz strādāju. Jo mājās atnāku nogurusi un atkal strādāju. Un nemaz neesmu tāda, kā savās bērnības fantāzijās iztēlojos.

Es īstenībā nezinu, kas notika, bet pamazām bailes ir sākušas atkāpties. Un atkāpjoties tās atklāj sevi. Es nemaz nezināju, cik to ir bijis mokoši daudz. Es agrāk vienkārši biju iekšā bailēs. Reizēm tās pārvērtās par paniku. 

Vienā brīdī tas sāka notikt – telpa starp mani un bailēm sāka izplesties. Tas turpinās. Es to iepazīstu. Pamazām. Paļāvību.

Advertisements

Vienkāršas lietas

Man patīk tādas vienkāršas lietas. Pirms aizmigšanas saņemt vīrieša roku un turēt, un sajust pulsu plaukstā. Lietus laikā gumijniekos brist pa peļķēm. Sajust priežu smaržu, vasarā ejot pa mežu. Kādu brīdi pasēdēt un izbaudīt nogurumu, kad tikko iztīrīta māja.    Sarunas laikā dziļi ieskatīties otram acīs un ieraudzīt tajās maigumu. Iet pa ielu un skatīties, kā saulriets maina debesīs krāsas. Sēdēt vannā ar dušas verķi rokās un ļaut siltam ūdenim plūst pāri mugurai – ilgi, ilgi. Pamosties un sevi nesteidzināt – ļaut ķermenim un prātam aptvert, ka ir sākusies jauna diena. Dejojot pēkšņi pamanīt, ka smaids ir līdz ausīm un sirdī prieks kā bērnībā.

Turēt roku. Skatīties acīs. Sajust. Iedziļināties. Būt tepat, tepat, tepat.