Birkas

, ,

Cilvēks vienlaikus var būt tikai vienā telpā — vai nu baiļu, vai mīlestības. Abas ir savstarpēji izslēdzošas. Tur, kur ir bailes, mīlestības nav. Ir noteikumi, prasības, priekšstati, shēmas. Meli un nespēja skaidri redzēt. Tur, kur ir mīlestība, nav baiļu. Ir rāms miers, pieņemšana un dāvināšana. Skaidrība un patiesums.

Minam trīs reizes, kuru telpu mēdz saukt par “debesīm”?image

Ar varu, gribasspēku un disciplīnu mīlestības telpā nokļūt nevar. Tajā var nokļūt caur savu ievainojamību, trauslumu un atvēršanos.

Cilvēki, kas meklē sevi garīgajās vai reliģiskajās praksēs, nereti to dara tāpēc, ka dvēsele smok nost. Jo apmaldījusies. Jo nobijusies. Un garīgā vai reliģiskā prakse tiek redzēta kā glābiņš. Taču patiesībā tā vienkārši  ir bēgšana — uzmanības novēršana no tā, kas notiek. Jo ir pārāk mokoši uz to skatīties. Un pieņemt.

Skaidrības un miera telpā nav iespējams būt, ja paša bailes tiek ignorētas.

Un bailes jau sevi neslēpj — tās vienmēr ir pašā virspusē. Ja grib tās redzēt. Tā ir pārāk aktīva ņemšanās vai apātija, neveselīgi vai hiperveselīgi paradumi, fanātiska vingrošana vai regulāra pārēšanās, agresīva komunikācija vai iztapšana, visu noteikumu pārspīlēta ievērošana vai hronisks lecīgums. Un tādā garā.