Vieglais un grūtais ceļš

Kas tas bija, es sev jautāju. Kas tas bija? Reizēm es saprotu, kas notiek vai notika, reizēm nemaz. Divus, nē, divarpus gadus kāds cilvēks nāca un bija, un gribēja būt manā telpā. Gribēja, taču negribēja. Mazliet pabāza degunu, mazliet paostīja gaisu, mazliet pieskārās.

Rūnas saka, ka tev ir jābūt godīgai, man saka mana meita. Vai es esmu? Nē. Turpināt lasīšanu “Vieglais un grūtais ceļš”

Advertisements

Skaņas

2015. gada rudenī pie manis atnāca šīs skaņas.

Kad man bija padsmit gadu, kad biju apjukusi vai skumja, bieži spēlēju klavieres. Tās man palīdzēja nonākt un būt ļoti īpašā stāvoklī – ļoti smalkā un dzidrā. Tur nav nekā no apjukuma, bailēm vai dusmām. Tur ir pilnīga tagadne un vieglums.

Ilgus gadus klavieres nespēlēju gandrīz vispār. Pēdējos pāris gadus palēnām, ļoti palēnām sāku pie tā atgriezties.