Birkas

,

Es ne par to, ko rāda ziņās. Tas tā kā būtu skaidrs – ja šauj, spridzina, spīdzina – tas ir nežēlīgi. Es par to, kas ikdienā. Kad nešauj. Nesit. Nespīdzina.

Domāju par robežu. Kas nošķir “patiesības teikšanu” vai “viedokļa izpaušanu” no “nežēlības”. Domāju par nolūku un par uztveri.

Piemēram, es. Es to īpaši nereklamēju, taču reizēm mēdzu ciest no trauksmes. Reizēm gadās arī panikas lēkmes. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc sāku nodarboties ar jogu un meditāciju. Lai to mazinātu. Ir labāk kā pirms desmit gadiem, taču vēl joprojām, vai nu tad,  kad esmu ļoti nogurusi vai nobijusies, vai apkārt ir ļoti daudz cilvēku (vēl sliktāk – ja mēs esam daudz un uzturamies noslēgtā telpā, kurā ir maz brīvas vietas), vai visa iepriekšminētā kombinācija, man mēdz uznākt panikas lēkmes. Tāpēc iespēju robežās es izvairos no šādām situācijām.

Un, piemēram, notiek tā, ka es nonāku šādā situācijā. Kurā ir visa iepriekšminētā summa plus vēl. Un cilvēks, ar ko šajā situācijā esmu kopā, noskaišas uz mani un saka, ka viņam tas ir apnicis. Tā mana trauksme. Apnicis ar to “auklēties”. Viņam ar mani ir grūti. Vairs nevar izturēt. Un man, to dzirdot, sāp.

Un pēc dažām dienām viņš sociālajos tīklos raksta:

“Viņa ir izvēlējusies Tevi — jo esat kopā. Viņa ir izvēlējusies Tevi, jo Tu esi vislabākais no visiem vīriešiem. Viņa ir izvēlējusies Tevi, jo vēlas Tevi. Iedomājies, kā būtu, ja Tu labāk saprastu viņu? Precīzāk sajustu? Saprastu, ko viņa vēlas? Kā viņa jūtas? Kāpēc viņa jūtas tā, kā jūtas? Kas ar viņu notiek? Kā būtu, ja Tu zinātu “sieviešu valodu”? Kā būtu, ja Tu varētu atbildēt uz mūžseno jautājumu “ko sievietes vēlas” — attiecībā uz savu sievieti? Vai tas nebūtu lieliski?”

Es piekrītu. Tas patiešām būtu lieliski.

Skaidrs, ka sievietes trauksme var apnikt. Taču – no otras puses – tas nav bijis nekāds noslēpums. Tā ir bijis arī pirms tam. Taču līdz ar to tas var apnikt vēl jo vairāk. To es saprotu.

Bet ja, piemēram, man trūktu kādas ķermeņa daļas. Un tad otrs noskaistos un teiktu, ka tas ir “līdz kaklam”. Tad būtu vieglāk, vai ne? Jo tad ir skaidrs, ka tā teikt ir nežēlīgi.

Un es domāju par savu uztveri. Mans ideāls ir visu uztvert neitrāli. Bet pagaidām tas tā vēl nenotiek. Tāpēc, ja izlikšos, ka man nesāp tas, kas šobrīd sāp, tie būs meli.

Un tad es domāju par sevi un savu nežēlību. Par brīžiem, kad esmu bijusi nevērīga. Pret bērniem, piemēram. Jo nogurusi. Jo uztraukusies.

Un tad es domāju par Kristu, piemēram. Kā viņš pieņēma citu nežēlību, vienkārši pieņēma to.

Un tad es domāju par to, ko sauc par “zināšanu” un “nezināšanu” un par to, ka mūsu uztveri un rīcību nereti ietekmē mūsu šaurais skatījums. Jo plašāks un aptverošāks tas ir, jo līdzjūtīgāks.

Un tad es domāju, ko varu darīt. Un kamēr rakstīju, sapratu. Ka varu piedot sev, ka man ir tā trauksme un panikas lēkmes, vienkārši pieņemt to. Un vienkārši pieņemt to, ka vienmēr būs cilvēki, kam tas ir par grūtu.

Tas galīgi nav viegli.