Birkas

, , ,

2015. gada rudenī pie manis atnāca šīs skaņas. Toreiz biju sastrīdējusies. Apsēdos pie klavierēm un jautāju sev – ko tu tagad jūti, Sanita? Ko tu jūti, kad domā par cilvēku, ar kuru esi sastrīdējusies?

Kad man bija padsmit gadu, kad biju apjukusi vai skumja, bieži spēlēju klavieres. Tās man palīdzēja nonākt un būt ļoti īpašā stāvoklī – ļoti smalkā un dzidrā. Tur nav nekā no apjukuma, bailēm vai dusmām. Tur ir pilnīga tagadne un vieglums.

Ilgus gadus klavieres nespēlēju gandrīz vispār. Pēdējos pāris gadus palēnām, ļoti palēnām sāku pie tā atgriezties.