Birkas

Kas tas bija, es sev jautāju. Kas tas bija? Reizēm es saprotu, kas notiek vai notika, reizēm nemaz. Divus, nē, divarpus gadus kāds cilvēks nāca un bija, un gribēja būt manā telpā. Gribēja, taču negribēja. Mazliet pabāza degunu, mazliet paostīja gaisu, mazliet pieskārās.

Rūnas saka, ka tev ir jābūt godīgai, man saka mana meita. Vai es esmu? Nē.

Kad sajutu, ka nāk manā telpā, biju priecīga un nobijusies. Vai es ļāvu tajā ienākt? Bija brīži, kad ļoti ļoti. Bija brīži, kad saspringu kā maksts muskuļi dzemdību laikā un grūdu laukā. Kāpēc?

Ir vieglais ceļš un ir grūtais, kā uz to skatīties. Vieglais ir šāds, piemēram: “tā vienkārši ir visuma rotaļa”, “dzīve notiek pati”, “mēs jau neko nelemjam, notiek tas, kas notiek”. Grūtais ceļš ved caur atbildēm uz jautājumiem pašai sev. Kurā brīdī es nobijos? No kā es nobijos? Kas notika tad, kad nobijos?

Manā telpā tagad ir klusums. Mazliet sastingums. Un mazliet pavasaris. Skatos uz pavasari un iegrimstu klusumā. Izvēlos vieglo ceļu un ignorēju sastingumu.