Birkas

, , , ,

Domāju par kādu stāstu. Reiz dzīvoja Buda. Sēdēja zem koka, apskaidrots bija. Un pie viņa – pēc kārtas, viens pēc otra – reiz atnāca trīs cilvēki. Visi uzdeva vienu un to pašu jautājumu: “Vai Dievs ir?” Un Buda vienam atbildēja apstiprinoši, otram noliedzoši, trešajam neatbildēja neko.

Un kad klātesošais māceklis gribēja tikt skaidrībā, kāpēc tik dažādas, tik pretējas atbildes tika sniegtas, Budas savā atbildē norādīja, ka vadījies no katra jautātāja tā brīža iekšējā stāvokļa. Viens bija pārāk iegrimis šaubās, otrs – pārāk iestrēdzis savās idejās par patiesību, savukārt trešais bija ļoti tuvu patiesai atskārsmei. Un ar to kopā Buda klusēja. Un šis klusums bija radošs.

Šo stāstu es vienmēr atceros, kad cilvēki mētājas ar “augstiem” teikumiem un “skaļām” frāzēm. Jo es nespēju nepamanīt, ka visi apgalvojumi vienlaikus var nozīmēt ļoti daudz ko.

Piemēram, ja kāds apgalvo, ka vienkārši seko plūsmai, tas var patiešām nozīmēt dziļu sevis apzināšanos, dziļu kontaktu ar esošo un notiekošo. Taču tas to visu nozīmē tikai tad, ja cilvēks patiešām ir šādā apziņas līmenī. Jo, ja nav, teikums “Es vienkārši sekoju plūsmai” var nozīmēt “Es negribu uzņemties nekādu atbildību par savas rīcības sekām.” Pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka tas ir viens un tas pats. Taču nav.

Viena no indikācijām, kas liecina, ka otrajā gadījumā cilvēks vienkārši attaisno ļoti egoistisku un savtīgu dzīvesveidu ir tas, ka šo tēzi (“Es vienkārši esmu plūsmā”) viņš attiecina tikai un vienīgi uz sevi, apvainojoties ik reizi, kad citi cilvēki neizdabā viņa iegribām.

“Ne vējš, ne karogs” ir brīnišķīga grāmata. Esmu lasījusi to desmitiem reižu kopš pirmo reiz iegādājos – šķiet, man tad bija piecpadsmit gadu.

Ļoti daudzus stāstus es toreiz nesapratu. Vairākus no tiem esmu aptvērusi. Taču to dziļums ir neaptverams. Varu apcerēt un apcerēt.