Birkas

Sartrs reiz vienā savā darbā rakstīja par mūziku, par to, ka ir skaņas un ir klusums starp tām. Lai taptu melodija, klusums ir tik pat svarīgs kā skaņas.

Ja neizvairās no savas dzīves, ja “iet iekšā tagadnē”, pieņem to, izdzīvo, var pamanīt, ka ir dažādas intensitātes brīži.

Ir brīži, kas ir emocionāli ļoti intensīvi, piesātināti, aizraujoši. Savā ziņā — skaļi. Un šie brīži mijas ar citiem — daudz klusākiem intensitātes ziņā, savā ziņā it kā blāvākiem. Es saku it kā, jo tā šķiet, ja pavirši uz to paraugās. Ja elpo mierīgi un ļauj dzīvei notikt, un nedzenas pēc adrenalīna, atklājas šo kluso brīžu burvība.

Kad šādi brīži pienāk (jo tie notiek paši, nav mūsu varā to kontrolēt, tie mijas līdzīgi kā nakti nomaina diena), laiks it kā izstiepjas.

Esmu pamanījusi, ka reizēm dinamiska, intensīva ārēja rosība ir saistīta ar cilvēku trauksmi. Ja ir dziļas, apslēptas bailes – līdzīgi kā nepārtraukta fona skaņa – vieglāk ir rosīties kā pabūt mierā.

Jo šobrīd man izskatās, ka ir jāļauj sev būt tā, kā tas notiek.

Reizēm alkas pēc piedzīvojumiem slēpj nemieru. Ja šim nemieram ļauj notikt, neskrien tam līdzi, tas atveras kā durvis, pastāstot mums kaut ko jaunu par mums pašiem.