Vēstule viņai

Šī ir vēstule sievietei. Vīrieši var nelasīt.

Mīļā,

ja Tu kādreiz satiec vīrieti, kurš intīmā sarunā Tev atzīstas, ka nespēj noticēt tam, ka ir sievietes, kam patīk mīlēties, bēdz, mīļā, bēdz tūdaļ prom. Ja viņš tā saka, tas nozīmē, ka viņš nav izjutis mīlēšanos, nav izbaudījis to un tāpēc diez vai viņš spēs un gribēs sniegt baudu Tev un izbaudīt Tevi. Diez vai viņš zina, ko nozīmē juteklisks maigums, rotaļāšanās un vieglums intīmajās attiecībās.

Ja Tu kādreiz satiec vīrieti, kurš sadusmojas, kad stāsti viņam, kā ilgojies, kamēr viņa nebija klāt un, izvaicāts par dusmu iemesliem, viņš atklāj savas aizdomas, ka Tu ar viņu manipulē, padomā, mīļā, kāpēc viņš tā saka. Varbūt viņš nezin, ko nozīmē ilgoties? Varbūt viņš netic, ka kāds varētu ilgoties pēc viņa?

Ja Tu satiec vīrieti, kurš brīnās, kā gan var aizbraukt uz jūru vai mežu un vienkārši staigāt (nevis “paveikt kādu darbu” vai īstenot kādu “projektu”), ļaujot prātam atslābt un sajūtām dziedāt, pajautā sev — vai šis cilvēks spēs sadzirdēt Tevi, ja viņš nespēj sev ļaut sadzirdēt sevi, vienkārši esot.

Advertisements

“Apzinātība” un “kontrole”

Šodien domāju par “apzinātību” un “kontroli”. Vai nav tā, ka ļoti bieži iemesls, kāpēc cilvēkus savaldzina “apzinātības” koncepts (jo tas IR koncepts), patiesībā ir vēlme kontrolēt savu dzīvi?

Pēdējā laikā man šķiet, ka dzīve un kontrole — tās ir nesavietojamas lietas. Es varu piedzīvot, atļaut, būt. Ļaut notikt tam, kas notiek. Paļauties. Atļaut sev nezināt, nesaprast. Pieņemt dzīvi kā mistēriju. Atļaut sev būt vājai, neapzinātai, neperfektai.

Un skalas otrā pusē — tiekšanās uz perfekciju. Vēlme “uzlauzt sistēmu”, “apzināties”.

Es zinu vismaz divus cilvēkus, kurus ir savaldzinājis “apzinātības” koncepts un kas ir gluži apsēsti ar kontroli. Paškontroli un citu kontrolēšanu.

Kaut kas tajā man šķiet zīmīgs.

P.s. He, he, joks ir tajā, ka kontrole nav iespējama. Kad informācija sāk gāzties pāri kā devītais vilnis, viss tajā noslīkst.

Par apzinātību un soli tālāk

Jau labu laiku domāju par “apzinātību”. Tā ir liela kļūdīšanās to uztvert kā “risinājumu”. Kas pēc būtības ir apzināšanās? Spēja pamanīt. Taču tas ir tikai “ceļa sākums”. (Lieku pēdiņas, jo savā ziņā nekāda ceļa jau nav.) Piemēram, cilvēks apzinās, pamana, ka ir dusmīgs, aizvainots. Kas notiek tālāk? Ir iespējami vairāki varianti — noliegums, atriebība, apcere. Ticu, ka ir vēl. Šis otrais solis ir pat vēl svarīgāks par pirmo. Reakcija uz pamanīto. Man ir bijuši posmi dzīvē, kad apzinos, pamanu tik daudz, ka nespēju tikt galā ar milzīgo informācijas apjomu. Nobijos un palīdu zem segas.

Pamanīt — tas ir svētīgi. Taču īstais izaicinājums ir reakcija uz pamanīto.