Par pārdabisko un kontroli

Jau no bērnības mīlu lasīt. Un ir daži stāsti, kas manī atstājuši koana sajūtu. Koans – tā dzenbudistu tradīcijā ir mīkla, šķietami nezpildāms uzdevums; nesaprotams, ja uz to lūkojas no ierastās perspektīvas. Lieliskums slēpjas tajā, ka mīklu nav iespējams uzminēt, nenotiekot milzu lēcienam uztverē. Blēdīšanās ir neiespējama.

Tātad, stāsti, kas man atstājuši koana sajūtu. Pirmais ir stāsts par Kristu, kurš devās tuksnesī un tika “pakļauts kārdinājumiem”.

Otrais ir brīdinājuma stāsts tiem, kas praktizē jogu vai citas “garīgās prakses” – daudzi guru iesaka neaizrauties ar “īpašajām spējām”, kas noteiktā prakses brīdī var uzrasties. Vienkārši ļaut šīm spējām būt. Nepievērst tām pārāk lielu uzmanību.

Kur tur mīkla? Kas “ļauns” tajā, ja kārdinājumam ļaujas? Turpināt lasīšanu “Par pārdabisko un kontroli”

Advertisements