Birkas

, , , ,

Jau no bērnības mīlu lasīt. Un ir daži stāsti, kas manī atstājuši koana sajūtu. Koans – tā dzenbudistu tradīcijā ir mīkla, šķietami nezpildāms uzdevums; nesaprotams, ja uz to lūkojas no ierastās perspektīvas. Lieliskums slēpjas tajā, ka mīklu nav iespējams uzminēt, nenotiekot milzu lēcienam uztverē. Blēdīšanās ir neiespējama.

Tātad, stāsti, kas man atstājuši koana sajūtu. Pirmais ir stāsts par Kristu, kurš devās tuksnesī un tika “pakļauts kārdinājumiem”.

Otrais ir brīdinājuma stāsts tiem, kas praktizē jogu vai citas “garīgās prakses” – daudzi guru iesaka neaizrauties ar “īpašajām spējām”, kas noteiktā prakses brīdī var uzrasties. Vienkārši ļaut šīm spējām būt. Nepievērst tām pārāk lielu uzmanību.

Kur tur mīkla? Kas “ļauns” tajā, ja kārdinājumam ļaujas?

Pirms dažiem gadiem pašas pieredze man pavēra jaunu perspekīvu šim stāstam. Īsti nezinu kā rezultātā (vai sagadīšanās, vai joga, vai raganu burvestības, vai planētu stāvoklis, vai ar labo kāju no gultas izkāpu), kādā brīdī man saasinājās jūtīgums. Saasinājās uzvere.

Un tā tobrīd es ieguvu ļoti interesantu izpētes lauku, kas man šobrīd arī liek rakstīt šīs pārdomas. Svarīgi ir piebilst, ka jau kopš bērnības es biju alkusi – tieši tā, tieši tik kaismīgi, lai šis vārds iederētos – “saprast, kas notiek”. “Uzzināt patiesību”. “Redzēt vairāk”.

Es atklāju, ka tas, ka pēkšņi jūtu, uztveru, apzinos vairāk, nepadara manu dzīvi vieglāku, tieši otrādi. Jo paterni, kādā veidā es tiku galā ar uztverto informāciju, bija apmēram tādi paši, kā tad, kad uztvēru mazāk.

Ilustrēšu. Iedomājies, ka tu – no vienas puses – alksti “uzzināt patiesību”, taču no otras puses – vēl joprojām neesi iemācījies adekvāti “tikt galā” ar informāciju, kas JAU tiek uztverta. Piemēram, ātri apvainojies. Ātri sadusmojies. Jūties vainīgs, ja nerīkojies atbilstoši “kaut kādai idejai”.

Taču vēlme “uzzināt patiesību” ir tik spēcīga, ka vienā brīdī notiek tik karsti alktais – nu, varbūt tu vēl neuzzini  “visu patiesību”, bet, piemēram, par 10% vairāk sāc apjaust.

Un tu uzzini, ka – piemēram – kolēģis X tev glaimo, lai izmantotu. Radinieks Y tev lielākoties melo. Tu pats brīžos, kad agrāk juties sevišķi gandarīts par sevi – kad kādam darīji “labu”, patiesībā tā rīkojies, lai 1) iegūtu iespēju kontrolēt situāciju, 2) paglaimotu sev, ka esi labs, 3) būvēji sev labu reputāciju. Un ar nesavtību šai rīcībai nav ne vismazākā sakara. Vai arī ir, bet ļoti mazs.

Iedomājieties, ka tā notiek. Ar mani tas notika tieši tā. Vienā brīdī es sāku pamanīt daudz vairāk gan par sevi, gan par citiem. Taču mans prāts – tajā, kā lietot šo informāciju, kā proaktīvi un reaktīvi reaģēt – vēl strādāja “vecajā” sistēmā. Tas nepieņēma. Dusmojās. Apvainojās. Izvairījās.

Kāds bieži vien ir iemesls, kāpēc cilvēki pievēršas “garīgajām praksēm”? Viņi vēlas justies labāk. Būt laimīgi.

Un kas tobrīd notika ar mani, kad sāku pamanīt un — ak! šis modernais vārds — apzināties vairāk? Es sajutos strupceļā. Tagad es ne tikai rīkojos destruktīvi, bet biju arī spiesta tajā klusējot noraudzīties — kā filmā. Jo ierastās uzvedības paternus tik ātri nevar nomainīt.

Es pamanīju, ka tieši mana reakcija uz pasauli rada manas ciešanas.

Taču pamanīt, apzināties — tas nav gluži tas pats, kas mainīt ierastās uzvedības, rīcības paternu. Pieņemu, ka tas var notikt vienlaikus — apzināšanās un rīcības / attieksmes / reakcijas maiņa. Es pieredzēju / turpinu pieredzēt, ka apzināšanās un reakcijas paternu maiņa NAV vienlaikus.

Tas, ko es šobrīd esmu sapratusi – nav svarīgi, cik tieši daudz mēs uztveram, zinām, saprotam. Vai mums piemīt īpašas spējas, vai nepiemīt. Svarīgi ir tas, KO MĒS AR TO VISU DARĀM. Cik neitrāla ir reakcija. Cik liela ir spēja ļaut pasaulei būt. Paļauties. Pieņemt savas izpausmes – visas. Gan cēlās, gan savtīgās. Pieņemt citu izpausmes. Tas ir tik SASODĪTI grūti.

Tāpēc, ja tu, kas tagad lasi, arī sirdī lolo idejas par īpašām spējām (gribi būt gaišredzīgs, gaišdzirdīgs vai pārvērst ūdeni par vīnu), labāk padomā, ko tu tagad dari ar to, ko jau zini. Un kāpēc tu vēlies tās “īpašās spējas”? Varbūt tu vienkārši gribi kontrolēt savu dzīvi? Un varbūt iemesls, kāpēc reizi gadā tu, piemēram, līmē sapņu kolāžas vai katru mēnesi sev definē sasniedzamos mērķus, arī ir tieši tāds?

Varbūt tu gribi kontrolēt citu dzīvi? Un varbūt iemesls, kāpēc tu savam mīļotajam cilvēkam sūti 30 sms dienā, nav tas, ka viņu mīli, bet vēlme pēc drošības?

Un varbūt tava “tiekšanās pēc patiesības” ir vienkārši vēlme būt “labāk informētam”, lai labāk varētu kontrolēt savu un citu dzīvi?

Varbūt interese par “garīgām lietām” ir vienkārši nespēja ļaut sev sajust to, ko uzskati par nevēlamu? Sāpes, vientulību, bailes? Varbūt “vēlme būt garīgam” vai “apskaidrotam” ir vienkārši vēlme pēc kārtējās izfantazētās perfekcijas? Vienkārši godkāre?

Tik daudz lamatu.

Par to arī ir tie koani. Par lamatām.

Jo dzīve ir pārāk liela, lai to kontrolētu.