Es ļauju

Ko ir patīkami sajust, iedomājoties par kādu? Prieku. Apbrīnu. Vēlēšanos satikt. Vēlēšanos pieskarties. Vēlēšanos parunāties. Vēlēšanos kopā kaut ko pasākt. Vēlmi iepriecināt.

Ko ir nepatīkami sajust, iedomājoties par kādu? Riebumu. Pretīgumu. Dusmas. Vilšanos. Sāpes. Vēlēšanos atriebties. Vēlēšanos sāpināt.

Ko gribas darīt ar patīkamajām sajūtām? Izjust tās ilgāk. Biežāk. Vienmēr! Nepārtraukti!

Ko gribas darīt ar nepatīkamajām sajūtām? Nejust tās, protams. Vai aizstumt tās prom. Izlikties, ka to nav. Iestāstīt to sev. Un citiem. No sākuma jau sev. Turpināt lasīšanu “Es ļauju”

Advertisements

Dāvana no pagātnes

Šodien saņēmu virtuālu dāvanu no Lauras Šmidebergas. Sen, sen, tālajā 1996. gadā viņa piedalījās daiļlasīšanas konkursā. Un lasīja vienu no maniem dzejoļiem. Izrādās, viņai ir saglabājusies lapiņa – špikeris – kur šis dzejolis pierakstīts. Lūk.

Post factum teritorija

Es jūtos aizvien mierīgāka. Bet vienlaikus skaidrāk sajūtu savas bailes vai dusmas, kad tās atnāk. Es esmu nosacīti pasīva – daudz esmu viena, lielākoties tiekos tikai, lai risinātu darba lietas. Vai, protams, būtu kopā ar meitām. Kad esmu cilvēkos, es viņus uztveru vienlaikus asi un spēcīgi. Reizēm tas pilnīgi apdullina. Un tad es vēroju, kā mans emocionālais stāvoklis ietekmē manu ķermeņa valodu un žestus – un apvaldu iemācīto impulsu tos vardarbīgi padarīt “atvērtus” un “pozitīvus”. Ja esmu nobijusies, es mācos sev atļaut tā izskatīties. Tas notiek lēnām. Turpināt lasīšanu “Post factum teritorija”