vairāk

izšķīst aizvien vairāk. aizvien mazāk ir, ko pateikt. stratēģija “iet iekšā” atver tik daudz. nepretoties arī pretestībai, tas ir paradokss, kas “norauj jumtu”.

Advertisements

Drosme

Šobrīd pētu drosmi. Lai tas notiktu, eju iekšā bīstamā teritorijā, to raksturo divi atslēgas vārdi – “neveiklība” un “ievainojamība”. Lielākoties esmu centusies no šīm teritorijām izvairīties, protams, atrodot spēcīgus un sev ticamus argumentus, kāpēc. Bet visi  šie argumenti ir meli, protams.

Līdz šim biju slinki turējusies pie uzskata, ka “drosme” ir aktīva parādība, ka tā paģēr rīcību un izlēmību. Šobrīd izskatās, ka tā nebūt nav vienmēr. Izskatās, ka ir situācijas, kurās pasivitāte ir daudz izaicinošāka un grūtāka. Turpināt lasīšanu Drosme

Pēkšņi

Tas notika pēkšņi un negaidīti. Meita ienāca pie manis aprunāties par Parmenīdu un viņa tēzēm. Saruna bija patīkami prātu kutinoša, bet emocijas neskaroša. Un tad tas pēkšņi notika. Skumjas kā smags un blīvs plīvurs, nē, kāds plīvurs, kā tīkls tās uzmetās man virsū un vienkārši sagūstīja.

Kad to apjautu, pamanīju, ka iespējamās stratēģijas ir vairākas. Un jā, pamanīju, ka pamanu stratēģijas, protams. Pirmkārt, varu izvairīties, un man pat ir tehniskas iespējas, jo ir jāuzraksta daži ar darbiem saistīti teksti. Otrkārt, varētu apdullināties. Alkoholu tā nopietni nelietoju jau gadiem, bet ir taču arī saldumi vai filmas. Treškārt, varētu sev atļaut pabūt tajā, kas notiek. Turpināt lasīšanu Pēkšņi