Spēlītes

Vai vispār pastāv izvēle starp ievainojamību un spēlītēm, es sev jautāju, gandrīz skaļi. Mājās neviena nav. Ir visi priekšnosacījumi, lai es neizvairītos.

Ir tik droši spēlēt spēlītes, tā ir tāda komforta zona, ērta, paredzama, bet tajā nekā nav, nekā dzīva, tā ir garlaicīga, tā ir tukša. Un ir tik satraucoši, pat baisi spēlītes nespēlēt; reizēm aiz satraukuma šķiet, ka sirds burtiski izleks laukā pa muti, bet tajā visā ir dzīvība, enerģija, spēks. Turpināt lasīšanu “Spēlītes”

Advertisements

Piedalīties

Sarunāties ar kādu cilvēku man patīk tikai tad, ja es redzu, ka viņš (vai viņa) piedalās. Ka patiešām ir ar mani sarunā, pilnībā, pavisam atdevies tam, kas notiek. Tikko kā es redzu, sajūtu, ka notiek spēlīte, es zaudēju interesi. Sarunas, kurās ir spēlīte, ir tukši grabuļi. Turpināt lasīšanu “Piedalīties”