Piedalīties

Sarunāties ar kādu cilvēku man patīk tikai tad, ja es redzu, ka viņš (vai viņa) piedalās. Ka patiešām ir ar mani sarunā, pilnībā, pavisam atdevies tam, kas notiek. Tikko kā es redzu, sajūtu, ka notiek spēlīte, es zaudēju interesi. Sarunas, kurās ir spēlīte, ir tukši grabuļi.

Tāpat ir ar mūziku. Ja es klausos mūziku, skatos koncertu un jūtu, ka mūziķi ir iekšā tajā, ko viņi dara, ja viņi paši ir kļuvuši par mūziku un nav vairs nekāda nošķīruma starp to, ko viņi dara un starp to, kas viņi ir, tad es arī ienirstu tajā un piedalos. Viss pārējais ir nieki, ākstīšanās un zīmēšanās.

Tāpat arī ar tekstiem. Vienalga, vai tie nosaukti par dzeju vai par prozu. Tikko kā tas ir “pa īstam”, tas ievelk, paņem, nav vairs robežu starp to, kas lasa un to, kas klausās.

Nav jau tā, ka vienmēr būtu viegli tajā piedalīties. Vēl neatritinātā spriedze un spēlītes manī pašā reizēm netiek galā ar aizkustinājumu, kas rodas no īstuma. Reizēm ir grūti atļaut sev vienkārši notikt, gribas kaut kur paslēpties, aiziet, palīst zem kāpnēm. Vai izlikties, ka tieši tajā brīdī ir jādodas “kaut ko svarīgu darīt”, īstenībā – darīt vienkārši kaut ko citu, jo aizkustinājuma vilnis ir tik liels, tik maigs un tik pārņemošs, ka tās baiļu daļiņas, kas manī ir vēl saglabājušās, sāk bļaustīties un rosīties.

Bet tik daudz skaistuma. Jau tagad.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s