Vardarbība

Vardarbība. Tik novalkāts vārds. Līdzīgi kā ilgtspēja, demokrātija un kapacitāte. Cilvēktiesības, pilsoniskā apziņa un klimata pārmaiņas.

Es daudz domāju par šo vārdu. Pēdējā laikā.

Un par to, kā tas lielākoties tiek lietots “publiskajā telpā”, saukšu to tā.

Bija “sistēmas bērnu” skandāls. Un pēc tam riešanās sociālajos tīklos par “Stambulas konvenciju.”

Stāsts bija vienkāršs un skaidrs. Pirmajā gadījumā sliktā sistēma darīja pāri bērniem. Otrā gadījumā sliktie vīrieši dara pāri sievietēm. Es apzinos, ka vulgarizēju.

Es domāju par karu. Par to, kādu ietekmi tas ir atstājis uz mums visiem. Tie abi kari, kas notika 20. gadsimta sākumā Latvijā. Jo – kā es to saprotu, karš ir ne tikai nogalināšana kaujā, kad vienas armijas cilvēki nošauj otras armijas cilvēkus. Karš ir arī sieviešu un bērnu izvarošana. Karš ir vājāko spīdzināšana. Karš ir kanibālisms. Nodevības. Bads. Bailes. Un šausmas.

Mūsu visu vecvecāki ir to pieredzējuši. Un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ir atmiņas, ar kurām viņi nekad nav vēlējušies dalīties. Atmiņas, kuras viņi ir gribējuši aizmirst.

Karā izdzīvojušajiem radās bērni. Un mazbērni. Būtu naivi iedomāties, ka visas šīs noklusētās šausmas netiek ieaustas attiecību rakstā, attiecību matricā.

Nespēja mīlēt, nespēja sniegt atbalstu tiem, kas vājāki – es runāju par vecāku spēju būt atbalstošiem un mīlošiem vecākiem. Daudzi to nespēj, jo paši nav saņēmuši atbalstu savā bērnībā un līdz ar to nav ieguvuši pieredzi, ko tas nozīmē ikdienā, būt atbalstošiem un mīlošiem. Vai daudzi var lepoties ar mīlošas ģimenes pieredzi? Un nē, es nerunāju par piepucētu fasādi, plastmasas smaidiem, sintētiskiem apsveikumiem jubilejās un melnā humora sprādzienu, kad viesībās visi atviegloti noreibst no alkohola. Es runāju par ikdienas situācijām, par sociālām prasmēm, par spēju konstruktīvi un cieņpilni risināt konfliktus, pieņemt citādas domas, spēju ieklausīties un sadzirdēt.

Es pazīstu daudzus savus vienaudžus, kas mēnešiem vai gadiem iet pie psihoterapeita vai praktizē dažādas garīgas prakses, lai izlauztos cauri destruktīviem, no dzimtas pārņemtiem paterniem, lai iegūtu iekšēju brīvību.

Analizējot situācijas, kad pati esmu bijusi situācijās, ko pilnīgi noteikti var apzīmēt kā vardarbīgas – un esmu bijusi gan “upuris” (gan privātās, gan darba attiecībās), gan “varmāka” (visbiežāk pret saviem bērniem, it īpaši, kad viņas bija jaunākas un es tikko kā biju sākusi izķert vardarbības “bagus” no saviem uzvedības paterniem) – es redzu, ka šādu attiecību iespējamības tīklojums tiek uzausts jau ļoti agri, bērnībā.

Ja mazu bērnu neciena, neieklausās viņa viedoklī, nerespektē viņa vajadzības, sapņus un bailes, kā gan lai šis bērns “pats no sevis” iegūst prasmes cienīt sevi un citus? Jā, protams, pieaugot ikviens mēs šīs spējas varam attīstīt, bet tās nenokrīt no “zila gaisa”.

Es ļoti priecājos, ka pamazām, ļoti lēnām, bet tomēr, “publiskajā telpā” aizvien noteiktāku un pārliecinošāku vietu ieņem doma, ka bērnu fiziska ietekmēšana nav cienījama un atbalstāma audzināšanas metode. Ka ir citi, labāki veidi, kā sadarboties ar bērniem.

Pirms padsmit gadiem, kad manas meitas vēl bija mazas, tieši spēcīgā vēlme neatkārtot dzimtas cietsirdības rakstu mazajās ikdienas situācijās bija mans dzinulis sākt praktizēt jogu un meditācijas, lai gūtu atbalstu rīkoties citādāk, lai spētu izbrīvēt pauzi starp impulsu un agresīvu, cietsirdīgu rīcību, lai ieelpotu un atcerētos, ka manā priekša ir maza, bet justspējīga un cieņu pelnoša būtne.

Nav iespējams aprakstīt manas sāpes, ko piedzīvoju katru reizi, kad man neizdevās. Kad sakliedzu, kad neieklausījos un jā, esmu arī pāris reizes nopērusi katru no viņām. Tas bija sen, taču tas nemazina manu pārdzīvojumu. Esmu par to lūgusi piedošanu, esmu stāstījusi par savu bezbalīdzību un dusmām, ko nespēju apvaldīt.

Katru reizi, kad izdodas rīkoties ar apdomu, ar mīlestību un cieņu, es esmu ļoti, ļoti priecīga.

Un es ļoti labi redzu, kā mani paterni, izmainīti vienā kontekstā, mainās arī visos citos. Jo biežāk man izdodas izturēties cieņpilni pret tiem, kas ir atkarīgi no manis – ar to es domāju klasiskās “varas attiecības”, kurās vienmēr kāds ir objektīvi dominējošs, kāds – objektīvi pasīvais, jo ātrāk es pamanu necieņu un potenciālu vardarbību pret sevi. Jā, vēl joprojām gadās situācijas, kurās pret mani neizturas cieņpilni. Taču es daudz ātrāk kā agrāk spēju potenciāli vardarbīgas situācijas identificēt. Tas ir ļoti daudz, jo vienas no lamatām, kas upuri padara par upuri, ir vainas sajūta – “kāpēc tas notiek ar mani”, “ko es izdarīju nepareizi”, “man ir jāsaņem sods”.

Pārmaiņas patiešām sākas katrā pašā. Un tās ir ļoti, ļoti lēnas. Bet ir.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s