Vienkārši (sarežģīti) būt

“Vienkārši būt” patiesībā ir ļoti grūti – vismaz man. Jo, kad nevis “vienkārši esmu”, bet “kaut ko (vēlams, manā izpratnē “noderīgu”) daru, mans uzmanības fokuss ir vērsts uz darāmo. Manis it kā gluži dabiski nav, es esmu darīšanas procesa sastāvdaļa.

Bet, kad es “vienkārši esmu”, man nākas ar diezgan daudz ko konfrontēties. Piemēram, ar citu uzmanību. Tā mēdz būt dažāda – sākot no ļoti nelabvēlīgas līdz ļoti labvēlīgai. Tā vienkārši eksistē – kā “lieta par sevi”. Man ir ļoti grūti to “uztvert neitrāli’. Jo katra no šīm uzmanībām pretendē uz “manis definēšanu”. Ir ļoti grūti to vienkārši neitrāli uztvert un “palaist”. Ir ļoti viegli inficēt sevi ar kārtējo stāstu un “sākt domāt” jau esot iestrēgušai konkrētajā identitātes telpā.

Tā nu sanāk, ka “vienkārši būt” šī visa rezultātā pārvēršas par “sarežģīti” būt.

Bet ne jau es pirmā esmu šo esamības viegluma / grūtuma paradoksu pamanījusi. Tomēr viena lieta ir tapt intelektuāli valdzinātai, lasot par to grāmatā, bet pavisam cita –  gluži reāli pieredzēt, tapt iegremdētai šajā piedzīvošanā.

Tā nu es (jau kuro reizi, jau kuro brīdi, jau kuro atgādinājumu sev) daru tā: nevis mūku “no tā, ko pieredzu notiekam savā uztveres teritorijā”, bet saku sev – ej tajā iekšā, piedzīvo. Tā ne vienmēr ir “ārēja darbība” (lai arī var būt), bet vienmēr tas ir dziļi intensīvs pārdzīvojums. Nevis novērst uzmanību no tā, kas “notiek manī”, bet tieši otrādi – likt  uzmanībai tur palikt, likt “sev sevi piedzīvot”.

Reizēm man galīgi nesanāk un es aizlaižos no tā, saprotams. Sāku kaut ko ļoti “svarīgu darīt”. Intensīvi un sev stāstot, ka tiešī šī ņemšanās ir mana prioritāte. Bet tie ir meli.

Trauki ir jāmazgā, māja ir jātīra, nauda rēķinu apmaksai un ēdienam ir jānopelna. Bet ir smalka robeža, kad  no nepieciešamas funkcionālas darbības visi šie segmenti kļūst par patvērumu bēgšanai. No kāda notikuma, ko negribas noprocesēt. No kādām sajūtām, ko bail pieredzēt. Un tā nu ir visai viegli, piesedzoties ar misijas apziņu (jo darbs taču svarīgs), patiesībā īstenot gluži klasisku “bēgšanu no sevis”.

Cilvēki ar izteiktu misijas apziņu vai izteiktu perfekcionismu man vispār šķiet aizdomīgi per se. Gluži dabiski man iznirst jautājums – un no kā viņi bēg?

No offence. Jau atzinos, ka lielākoties bēgu. Nebēgšana ir mans jaunais trends. Ar īstenošanu sanāk dažādi.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s