Es ticu ķermenim

Šonakt domāju, kāpēc mani tā piesaista kontaktimprovizācija, kāpēc jūtu tik dziļu sirsnību pret cilvēkiem, ar ko man ir bijis fizisks kontakts kontaktimprovizācijas nodarbībās un jam’os, un kustību performancēs, un kustību meistarklasēs vai darbnīcās. Tāpēc, ka ķermenis nemelo.

Tas ir galēji godīgs. Sasprindzinājums, pieņemšana, atgrūšana, ļaušanās – šajā līmenī tas ir tik burtiski, tik skaidri nolasāmi. Arī manas izpausmes tad ir galēji autentiskas, tās vienkārši nav iespējamas būt citādas. Sociālajā līmenī es esmu tik ļoti jau pielāgojusies sabiedrības gaidām, spēlēm un teātrim, ka neautentiskums šajā līmenī ir kļuvis par manu otro ādu.

Sapratu pat vēl vairāk – arī mīlestība tās “romantiskajā nozīmē” manā pasaulē eksistē tikai tad, ja tā ir fiziska, tikai tad tā ir reāla. Jo tad es to varu nolasīt, tad es tajā varu runāt; tā ir valoda, kam es uzticos un ko es saprotu. Ja šajā valodā man cilvēks saka, ka mani ienīst / mīl / ir vienaldzīgs / ir uztraucies, lai arī vārdos apliecina ko citu, es ticu ķermenim.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s