Novecošana // Etīdes*

Esmu diezgan pārliecināta, ka par šo tēmu es nepateikšu neko, ko jūs jau nezinātu. Es esmu mazliet nobažījusies, vai, rakstot par to, vispār ir iespējams izvairīties no klišejām. Un tomēr es gribu par to uzrakstīt. Jo tā vienlaicīgi ir ļoti intīma tēma, gan radikāli publiska. Jo to piedzīvo visi. Novecošana.

xxx

Kad man bija apmēram desmit gadi, reiz dzirdēju savu vecāku sarunu. 

“Vai tu dzirdēji, ka Bērziņš esot nomiris?” teica tēvs.

Neatceros, ko atbildēja māte. Bet tas šobrīd pat nebūtu svarīgi. Jo svarīgākais ir nākamais teikums un pārdomas, ko manī tas izraisīja.

“Tik jauns cilvēks,” piebilda tēvs, “ Viņam taču bija tikai četrdesmit.”

“Tik vecs, nav taču brīnums, ka nomira!” ar pārliecību nodomāju es, bet skaļi neko neteicu, “Droši vien nomira no vecuma.”

Šobrīd man ir četrdesmit trīs.

Tas, protams, ir skaidrs, ka būt vecs tu vari būt “objektīvi” vai “kontekstuāli”. Domāju, reti kurš nepiekritīs, ka 100 gadīgus cilvēkus ir diezgan piedienīgi dēvēt par veciem. Un, domāju, reti kurš nav piedzīvojis sajūtu, ka “ir vecs” vai “ir jauns” nosacīti neatkarīgi no bioloģiskā vecuma. Kad mācījos sākumskolā, vidusskolēni man šķita jau diezgan pieauguši. Savukārt tie, kas skolu beiguši, visi jau bija veci. Mani izbrīnīja, kad filmās vai grāmatās saskāros ar viņu pašu refleksijām par to, ka vecums “ir vēlāk”. Es to nesapratu. Esi beidzis skolu = esi pieaudzis = esi vecs.

Šobrīd man ir četrdesmit trīs un nesen teātrī kāda sirmgalve, vēršoties pie manis, lietoja uzrunu “meitiņ”. Sajutos aizkustināta.

xxx

Ko ir piedienīgi darīt, kad esi sasniedzis noteiktu vecumu? Kad man bija apmēram trīspadsmit, man šķita, ka kupli svārki ir bērna pazīme. Es jau biju pusaudze. Uzskatīju, ka man jāvelk “nopietnākas” drēbes. Kad man bija piecpadsmit, pavisam apjuku. Ko drīkst darīt, lai nezaudētu savu “gandrīz pieaugušā” statusu? Man bija miglaina apjausma, ka skriet “sunīšus” vai spēlēt “tautasbumbu” pagalmā vairs īsti nebija piedienīgi. Kā es nonācu pie šādas domas? Bija jāizmēģina pirmais alkohols un pirmā cigarete – jo tas bija pieaugšanas simbols, sava veida iniciācija. Vidusskolas laikā katru rītu pirms stundām veidoju matus ar loku šķērēm un rūpīgi uzkrāsojos. Bez uzkrāsotām acīm jutos kā kaila. 

Šobrīd man ir četrdesmit trīs, man nav aizspriedumi pret kupliem svārkiem. Mani valdzina kontaktimprovizācija, galvenokārt tāpēc, ka tā man dod sociāli akceptētu iespēju mest kūleņus, velties pa grīdu, citiem vārdiem sakot – spēlēties. Jau apmēram desmit gadus nelietoju alkoholu. Jau apmēram divdesmit gadus nesmēķēju. Šo gadu laikā ir bijušas pāris reizes, kad man šķita, ka man tomēr vajadzētu mazliet iedzert vai mazliet uzsmēķēt, taču tas nekad vairs nav kļuvis par ikdienas paternu. Tas mani nevaldzina un jau sen šīs darbības man nešķiet statusa simboli – apliecinājumi tam, ka “esmu pieaugusi”. Jau apmēram divdesmit gadus es gandrīz nekad nelietoju kosmētiku.

Vai palikt vecākam nozīmē atlaist savus pieņēmumus? Kad biju ļoti jauna, filmas, grāmatas un reklāmas spēja mani pārliecināt, ka “tā dara pieaugušie”. Ja kļūt vecākai nozīmē vairs neuzķerties uz citu radītiem jābūtības tēliem, man patīk kļūt vecākai. Šādā kontekstā tas nozīmē “kļūt brīvākai”.

xxx

Aprīļa vidū savos twiter.com un facebook.com es pajautāju: “Ar ko jums asociējas vārds “novecošana”?” TW saņēmu 17 atbildes, savukārt FB – 30. Daļa no atbildēm visnotaļ saprātīgi norādīja, ka, pieaugot vecumam, palielinās iespēja izkūkot prātu un pazaudēt ķermeņa vingrumu. Šādas izredzes biedē arī mani. Labi apzinoties, ka dzīvi nav iespējams kontrolēt, es tomēr savu iespēju robežās rūpējos, lai mans ķermenis saglabātu dzīvīgumu, cik ilgi vien iespējams – es neēdu fast food, nelietoju alkoholu, gandrīz katru dienu vingroju, braucu ar riteni. Un man nav patīkami apzināties, ka kādā jaukā dienā arī tas var daudz vairs nepalīdzēt. Ka var pienākt brīdis, kad es palikšu pavisam nespēcīga, pavisam krunkaina un pavisam vārga. Iespēju robežās es rūpējos arī par savu veselo saprātu – cik nu par to man ir iespējams rūpēties. Es nelietoju alkoholu, es cenšos nepieļaut ilgstošas pārpūles; manā pieredzē ir gan ilgtermiņa meditācijas sesijas, gan vēršanās pēc palīdzības pie psihoterapeitiem. Bet arī tas kādā jaukā brīdī var vairs nepalīdzēt. Tā nav patīkama doma.

Es ļoti mērķtiecīgi izvēlējos vārdu “asociējas”, jo es gribēju uzzināt, kas ir pirmais, kas cilvēkiem ienāks prātā. Daudziem asociācijas bija ļoti atbrīvojošas – tās saistījās ar aizvien lielāku iekšēju brīvību, ar spēju atbrīvoties no destruktīviem paterniem, ar spēju būt aizvien rotaļīgākam un radošam.

Vairāki cilvēki “novecošanu” saistīja ar spēju izvirzīt mērķus un tiem sekot, sapņot un sekot saviem sapņiem – tikko kā mēs to vairs nespējam, tā novecojam.

Es lasīju visas šīs atbildes un jautāju sev: “Vai es novecoju?” 

xxx

Kad sākas novecošana? Vai tā sākas tad, kad pamanām pirmo sirmo matu? Pirmo grumbu pierē? Kad uz ielām var redzēt aizvien vairāk jaunu cilvēku? Vai tad, kad pārstājam sapņot? 

Kā ir tad, kad jau ilgstošu laiku esam ļoti noguruši – vai tā ir zīme, ka nepieciešama atpūta, vai arī zīme, ka novecošana ir sākusies?

Es zinu daudzas no iespējamajām atbildēm. Esmu tās dzirdējusi neskaitāmas reizes.

Es pieņemu novecošanu, kamēr vien tā man sniedz aizvien lielāku brīvību un gudrību. Katru reizi, kad es nebaidos izdarīt izvēles, kas mani dara laimīgu, nevis rīkojos, lai iztaptu kādam īstam vai iedomātam citam, es jūtu dziļu prieku. Katru reizi, kad ir iespēja likt lietā dzīves laikā iegūtās zināšanas, es sajūtu dziļu gandarījumu. 

Es nepieņemu novecošanu, ja tā mani ierobežo. Es zinu, ka man nav īpaši lielas izvēles – vai nu es nomiršu, vai novecošu, taču man ir grūti to pieņemt – grūti pieņem iespēju, ka kādā brīdī es varētu kļūt pavisam nevarīga un, iespējams, sirgstoša ar vecuma demenci.

Taču pagaidām tas vēl nav noticis. Kā es sajūtu “novecošanu” šobrīd, 43 gadu vecumā?

Ir ieguvumi, kas mani iepriecina. Atceros, kad man bija apmēram 30 gadi, es iegādājos brilles melnos rāmjos. 

“Tās tevi padara vecāku,” man toreiz teica priekšniece. Tas mani ļoti iepriecināja. Tāds arī bija mans mērķis – izskatīties vecākai, lai klienti un sadarbības partneri “uztvertu mani nopietnāk”. Vai es šobrīd vēlos iegādāties brilles, kas “padarītu mani vecāku”? Nē. Bet man patīk ieguvums, ko sniedz šobrīd mans fiziskais tēls – es bonusā saņemu daudz lielāku cieņu un pietāti kā agrāk. Veikalos, ārstniecības iestādēs, valsts institūcijās. Nezinu, varbūt es esmu iemācījusies radīt nopietnu iespaidu, par to man grūti spriest. Taču es ļoti spilgti atceros –  kā bērnam un jaunai sievietei man “ cieņa bija jānopelna”. Tā netika dota tāpat vien, kā tagad. Diez kurā vecumā man atkal šo bonusu atņems? Kad es būšu tik veca, lai mani – nu jau atkal – “neņemtu par pilnu”?

xxx

Šodien es sapratu, ka cilvēki, kuri lieto smaržas, man asociējas ar novecošanu. Sēdēju parkā uz soliņa, man blakus apsēdās glīta sieviete patiešām grūti nosakāmā vecumā. Viņa bija iesmaržojusies, man nav ne jausmas, ar ko, es nespēju identificēt konkrētas smaržas. Spriežot pēc tā, ka smaržas bija nedaudz rūgtenas, es patvaļīgi nospriedu, ka tās nav lētas. Sapratu, ka viņas tik saožamo klātbūtni uztveru kā uzmācīgu. Jau pēc īsa brīža piecēlos un gāju prom, es vairs nevarēju to izturēt. Šobrīd prātoju, kāpēc smaržošanās man asociējas ar novecošanu. Jo uz vecumu mēdz pasliktināties oža un cilvēks vairs nesajūt smaržas, un tāpēc intensificē savu saožamību?

xxx

Tie trīsdesmitgadnieki, kas sociālajos tīklos un klātienē sūdzas par novecošanu, rada manī veselu sajūtu un pārdomu gammu. Reizēm, protams, var saprast, kā tā gluži nav sūdzēšanās, bet tāda latviskā vaimandieniņ stilistikā ieturēta koķetērija. Es mēģinu atcerēties – vai tad, kad man bija trīsdesmit, “novecošana” bija trends arī manu vienaudžu vidū? Es neatceros. Varbūt es vienkārši neatceros.

Ko es jūtu, kad lasu trīsdesmitgadnieku žēlabas par novecošanu: samulsumu. Kas notiek? Kāpēc viņš (vai viņa) tā raksta? Vai tas saistīts ar pārliecīgi lielā alkohola patērēšanu ikdienā un apjausmu, ka organisms atsakās to tik ātri noprocesēt kā divdesmit gados? Ar apjausmu, ka arī fiziskajam ķermenim nepieciešamas ilgtermiņa investīcijas labas pārtikas un sabalansētas slodzes ziņā? Esi sveicināta, apgaismība!

Lasot šāda tipa ierakstus, es pirmo reizi apjautu, ka saprotu, kāpēc raksti un publiskās diskusijas par “eidžismu” mūsdienu pasaulē kļūst aizvien populārākas. Nereti jaunas sievietes, kas sociālajos tīklos un sadzīvē cīnās par feminisma idejām, mēdz nepamanīt, ka pašas savos izteicienos mēdz būt aizskarošas pret sievietēm, kas vecākas par viņām.  Tas ir visai ironiski, ņemto vērā viņu kaujiniecisko garu. Ja tev ir 30 un tu esi “vecene”, kas tad esmu es savos 43 gados? Vienkārši ārpus diskursa. Manis nav. 

Bet es taču esmu. 

Ko vēl es jūtu, lasot šos “novecošanas stāstus”: dusmas (vai tu vispār apjēdz, cik esi vēl jauns un vesels?), līdzjūtību (ar šādu pieeju dzīvei tā kļūs tikai sliktāka), jautrību (omg, un to viņš / viņa sauc par problēmu?) un neveiklību (līdzīgi kā tad, kad mūsu pēdējie pāris prezidenti mēģina teikt publisku runu angliski).

xxx

Vai es jūtu to, ko mēdz dēvēt par sabiedrības spiedienu? Jā. Vai tas man traucē? Jā. Es domāju, ka mūsu, cilvēku, sabiedrība tikai iegūtu, ja mēs atvērtāk izturētos pret cilvēku vēlmi fiziski un radoši izpausties. Esmu piedalījusies diezgan daudzās meistarklasēs un nodarbībās, kur viena no metodēm ir bijusi vienkārši noteikta veida “būšanas” vai “rotaļāšanās” atļaušana – tam ir ļoti dziedinošs efekts. Protams, nav mazsvarīgi, ka šajās norisēs “vide ir droša” – arī tādā nozīmē, ka darbības ir sociāli akceptētas, jo norit noteikta konteksta ietvaros. 

Kādas ir šīs darbības? Tik vienkāršas, bet diemžēl ar nerakstītu likumu aizliegtas cilvēkiem, kas tiek dēvēti par pieaugušajiem – rāpšanās kokos, velšanās un rāpošana pa grīdu / smiltīm, kūleņu mešana, “dauzīšanās”, telpas izpēte no dažādiem rakursiem (ietverot kāpšanu uz palodzēm, līšanu zem galdiem, gulēšanu uz grīdas). Pieauguši cilvēki to visu drīkst darīt tikai tad, ja viņiem ir dzimšanas diena un viņi ir piedzērušies. Tad tas ir sociāli akceptējami. Vai tas nav nožēlojami?

Kā gan tu vari justies vecs – vienalga, vai tev ir trīsdesmit, četrdesmit trīs vai piecdesmit gadi, ja tu esi uzrāpies kokā, sēdi tajā, šūpo kājas, ēd ķiršus un izbaudi ainavu?

…………………..

*Teksts rakstīts žurnāla “I’mperfekt” 2019. gada vasaras izdevumam, tur arī pirmpublicēts

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s