Es un COVID 19 krīze

Kaut kādā ziņā man krīze sākās daudz agrāk. Ja ar to saprot ierobežotas iespējas strādāt un pārvietoties. Tas bija 2012. gads, kad es sāku strādāt “no mājām”. Tam bija vairāki iemesli. Taču galvenie – saistīti ar manu (emocionālo) veselību un manu ģimeni – abām meitām.

Pirms tam es strādāju birojos. Lielākoties darbi bija stresaini, taču “es labi tiku galā”. Mani slavēja par lielām darba spējām. Biju vērtīgs darbinieks. Jā, reizēm darbā arī apraudājos, jo man nebija gandrīz nekāda pašsaglabāšanās instinkta attiecībā uz pārstrādāšanos.

Trīs reizes miniet, kas izbaudīja šīs situācijas ēnas pusi. Jā, manas meitas. Mājās es raudāju gandrīz katru vakaru, biju nervoza, bieži kliedzu uz bērniem. Un, lai aina būtu pilnīgāka, lielākoties paralēli pilnas slodzes pamatdarbam (kas realitātē nozīmēja nevis 8, bet bieži vien 10 un vairāk stundas) es darīju arī dažādus papilddarbus. Uztaisīju vakariņas un ķēros klāt – parasti līdz pusnaktij. Citreiz ilgāk. Nesajukt prātā man palīdzēja joga.

Protams, ik pa laikam es no pārslodzes saslimu. Vienreiz nonācu arī slimnīcā.

Un tad es nolēmu, ka ir “pienācis laiks to mainīt” – jo ar šausmām un sāpēm aizvien skaidrāk sapratu, ko nodaru saviem bērniem. Bez tam cena par “cīnītājas” arhetipa īstenošanu darba dzīvē kļuva aizvien augstāka – trauksmes un panikas lēkmes (ar kurām es “tiku galā” klusējot un viena) kļuva aizvien biežākas.

To, ka es īsti neprotu “paskaidrot sevi”, es sāku saprast pēdējos gados. Vairākas reizes, kad mēģināju godīgi izstāstīt, kāpēc negribu piedalīties “tīmbildingā” vai tamlīdzīgā pasākumā, ko ir pieņemts uzskatīt par jauku un vēlamu, man vienkārši neticēja. Bet es negribu piedalīties, jo cena tam ir pārāk augsta – ļoti bieži 1 – 3 dienas pēc tam es nespēju darīt pilnīgi neko, tikai trīcēt zem segas un raudāt.

Tā nu 2012. gadā es mainīju savu dzīvi, pārvērtējot savas vērtības un paskatoties patiesībai acīs – ka ir lietas, ko es nevaru. Precīzāk, varu, bet cena ir pārāk augsta.

Kopš tā laika es daudz esmu mācījusies. Galvenokārt, kā balansēt ar bumbiņām “darbi”, “ienākumi”, “meitas”, “laiks sev”. Brīžiem esmu bijusi pat ļoti veiksmīga. Brīžiem ir bijis ļoti grūti. Rēķinot (katra) gada griezumā, lielākoties ieguldījums (laika un darba ziņā) attiecībā pret ienākumiem man ir bijis izdevīgāks, kā pirms tam, strādājot “drošākos darbos”.

Vēl es esmu mācījusies sadzīvot ar NENOTEIKTĪBU. Mācos to vēl joprojām. Pēdējo gadu pieredze kaut kādā ziņā (vismaz pagaidām) ļauj man COVID 19 krīzi uztvert mierīgāk – jo man ir daudzas iemaņas, kas tagad noder. Taču no otras puses – tā kā esmu bijusi “apakšpakalpojuma sniedzēja”, sauksim to tā, mans darbs vienmēr ir bijis atkarīgs no citiem, no viņu biznesa. Kāds tam ir konteksts (un sekas) šobrīd, mēs visi zinām.

Kāpēc es visu šo rakstu? Iespējams, lai iedrošinātu un mierinātu sevi. Piemēram, uzskaitot, ko esmu šajos 8 gados iemācījusies:

_ Katra jauna diena nes jaunas iespējas – jo mierīgāks un atvērtāks prāts, jo vieglāk tās pamanīt. Tāpēc es katru dienu meditēju un gandrīz katru dienu vingroju.

_Es vienmēr esmu bagātāka, kā to apzinos. Man ik pa laikam ir nosliece iegrimt ēzelīša Īā mentalitātē (varonis no grāmatas par Vinniju Pūku), tāpēc es ik pa laikam veicu tādu kā “auditu” – izpētu, kas man šobrīd ir. Sarakstā ietilpst gan prasmes, gan lietas, gan iespējas.

_Vienkāršās lietas ir tās labākās. Saulriets. Lietus lāses, kas sitas pret logu. Karsts kakao. Tikko ceptas bulciņas. Murrājošs kaķis. Dzīva saruna ar Jaunāko vai Vecāko. Detektīvs, kurā “labais vienmēr uzvar slikto”. Iemīļots skaņdarbs, kuru joprojām es protu nospēlēt uz klavierēm. Grāmata, kas lasīta jau 4 reizes un ir gluži kā vecs draugs. Lociņi, kas dīgst puķupodā uz palodzes. Silti radiatori.

_Mācīties ir labi. Es esmu sapratusi, ka man ļoti patīk apgūt kaut ko jaunu, taču tas ir jādara ar cieņu pret sevi. Es nedrīkstu būt vardarbīga pret sevi, man ir jānomierina savs prāts un jāieklausās, “kur velk”. Vilkme ir perfekts intencionalitātes indikators, pie tam ļoti precīzs (vienīgais, ko es atceros no fenomenoloģijas ir (apmēram) tas, ka “intencionalitāte ir apziņas vērstība uz kaut ko”). Viss, uz ko mani “velk” ir tā vērts, lai es to “iezūmotu”. Un tajā ir vieglums.

Visu kopsavelkot, ko tad īsti es gribēju pateikt? Laikam to, ka mirkļa skaistumu neviens nav atcēlis. Un iespējas, par kurām mēs vēl nezinām. Noteiktība strauji zūd, taču haoss parasti ir jaunas pasaules pirmais cēliens. Nu, visādā ziņā, kā vēstīts daudz citētajā teicienā, ir lietas, ko mēs varam ietekmēt un ir, ko nevaram. Ir svarīgi tās atšķirt, izdarīt secinājumus un rīkoties (vai nerīkoties).

Tā nu es daru, ko varu: kārtīgi izguļos, risinu ik pa laikam uzliesmojošas ģimenes krīzes, risinu savas emocijas, meditēju, rūpējos par savu ķermeni, turu acis un ausis vaļā.

Paldies, ka izlasīji. Un lai tev daudz spēka.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s