Vai vispār pastāv izvēle starp ievainojamību un spēlītēm, es sev jautāju, gandrīz skaļi. Mājās neviena nav. Ir visi priekšnosacījumi, lai es neizvairītos.
Ir tik droši spēlēt spēlītes, tā ir tāda komforta zona, ērta, paredzama, bet tajā nekā nav, nekā dzīva, tā ir garlaicīga, tā ir tukša. Un ir tik satraucoši, pat baisi spēlītes nespēlēt; reizēm aiz satraukuma šķiet, ka sirds burtiski izleks laukā pa muti, bet tajā visā ir dzīvība, enerģija, spēks. Turpināt lasīšanu Spēlītes
Sarunāties ar kādu cilvēku man patīk tikai tad, ja es redzu, ka viņš (vai viņa) piedalās. Ka patiešām ir ar mani sarunā, pilnībā, pavisam atdevies tam, kas notiek. Tikko kā es redzu, sajūtu, ka notiek spēlīte, es zaudēju interesi. Sarunas, kurās ir spēlīte, ir tukši grabuļi. Turpināt lasīšanu Piedalīties
pagājputni ir dvēseles stāvoklis
vai varbūt drīzāk dvēseles dzīvoklis
sēž manā istabā uz dīvāna trīs dzērvju kāši
tūlīt tūlīt aizlidos
vēl mirkli pacietības
izšķīst aizvien vairāk. aizvien mazāk ir, ko pateikt. stratēģija “iet iekšā” atver tik daudz. nepretoties arī pretestībai, tas ir paradokss, kas “norauj jumtu”.
neprāta ekskluzivitāte
miers tik bieži ir saistīts ar vienaldzību
alkas pēc miera ir alkas pēc nāves
vārdiem ir tik maza nozīme, kad tajos ieiet
tie izšķīst
vajadzētu mācīties alpīnismu
Šobrīd pētu drosmi. Lai tas notiktu, eju iekšā bīstamā teritorijā, to raksturo divi atslēgas vārdi – “neveiklība” un “ievainojamība”. Lielākoties esmu centusies no šīm teritorijām izvairīties, protams, atrodot spēcīgus un sev ticamus argumentus, kāpēc. Bet visi šie argumenti ir meli, protams.
Līdz šim biju slinki turējusies pie uzskata, ka “drosme” ir aktīva parādība, ka tā paģēr rīcību un izlēmību. Šobrīd izskatās, ka tā nebūt nav vienmēr. Izskatās, ka ir situācijas, kurās pasivitāte ir daudz izaicinošāka un grūtāka. Turpināt lasīšanu Drosme
Tas notika pēkšņi un negaidīti. Meita ienāca pie manis aprunāties par Parmenīdu un viņa tēzēm. Saruna bija patīkami prātu kutinoša, bet emocijas neskaroša. Un tad tas pēkšņi notika. Skumjas kā smags un blīvs plīvurs, nē, kāds plīvurs, kā tīkls tās uzmetās man virsū un vienkārši sagūstīja.
Kad to apjautu, pamanīju, ka iespējamās stratēģijas ir vairākas. Un jā, pamanīju, ka pamanu stratēģijas, protams. Pirmkārt, varu izvairīties, un man pat ir tehniskas iespējas, jo ir jāuzraksta daži ar darbiem saistīti teksti. Otrkārt, varētu apdullināties. Alkoholu tā nopietni nelietoju jau gadiem, bet ir taču arī saldumi vai filmas. Treškārt, varētu sev atļaut pabūt tajā, kas notiek. Turpināt lasīšanu Pēkšņi
