Drosme

Šobrīd pētu drosmi. Lai tas notiktu, eju iekšā bīstamā teritorijā, to raksturo divi atslēgas vārdi – “neveiklība” un “ievainojamība”. Lielākoties esmu centusies no šīm teritorijām izvairīties, protams, atrodot spēcīgus un sev ticamus argumentus, kāpēc. Bet visi  šie argumenti ir meli, protams.

Līdz šim biju slinki turējusies pie uzskata, ka “drosme” ir aktīva parādība, ka tā paģēr rīcību un izlēmību. Šobrīd izskatās, ka tā nebūt nav vienmēr. Izskatās, ka ir situācijas, kurās pasivitāte ir daudz izaicinošāka un grūtāka. Turpināt lasīšanu “Drosme”

Advertisements

Var viegli sajaukt

Var viegli sajaukt.

Līdzatkarību ar beznosacījumu mīlestību.
Vienaldzību ar līdzsvarotību.
Rūpes ar kontroli.
Čaklumu ar bailēm.
Cietsirdību ar lietišķumu.
Sāpes ar vājumu.
Pieņemšanu ar paviršību.
Pateicību ar glaimiem.

Lai atšķirtu, vajag pauzi. Klusumu. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa.

Par mīlestību un bailēm

Cilvēks vienlaikus var būt tikai vienā telpā — vai nu baiļu, vai mīlestības. Abas ir savstarpēji izslēdzošas. Tur, kur ir bailes, mīlestības nav. Ir noteikumi, prasības, priekšstati, shēmas. Meli un nespēja skaidri redzēt. Tur, kur ir mīlestība, nav baiļu. Ir rāms miers, pieņemšana un dāvināšana. Skaidrība un patiesums.

Minam trīs reizes, kuru telpu mēdz saukt par “debesīm”? Turpināt lasīšanu “Par mīlestību un bailēm”

Telpa

Tikai pamazām sajūtu, cik lielās bailēs esmu dzīvojusi visu mūžu. Kamēr bērni bija mazi, es baidījos, ka man viņas atņems. Mēs toreiz šķīrāmies, vīrs dusmās draudēja, ka tā izdarīs. Pēc tam, kad gadu pēc šķiršanās viņš nomira, es baidījos no bāriņtiesas. No valsts institūcijām. Es baidījos, ka mani atlaidīs no darba. Tāpēc bieži pārstrādājos. Nereti nedēļas nogales pavadīju vienkārši pusnemaņā guļam. Baidījos, ka mūs izliks no dzīvokļa. Ka es nomiršu un bērni paliks bāreņi. Ka esmu slikta mamma, jo izšķīros. Jo pārāk daudz strādāju. Jo mājās atnāku nogurusi un atkal strādāju. Un nemaz neesmu tāda, kā savās bērnības fantāzijās iztēlojos.

Es īstenībā nezinu, kas notika, bet pamazām bailes ir sākušas atkāpties. Un atkāpjoties tās atklāj sevi. Es nemaz nezināju, cik to ir bijis mokoši daudz. Es agrāk vienkārši biju iekšā bailēs. Reizēm tās pārvērtās par paniku. 

Vienā brīdī tas sāka notikt – telpa starp mani un bailēm sāka izplesties. Tas turpinās. Es to iepazīstu. Pamazām. Paļāvību.

Par “labiem cilvēkiem” un bailēm no pamešanas

Ja cilvēks ir nolēmis, ka viņam ir jābūt “labam” (vai “laimīgam”, vai “mierīgam”), tas rada ļoti lielu iekšējo spriedzi. Rīcība tad ļoti bieži izriet nevis no iekšēja impulsa, bet gan no pieņēmumiem par apkārtējo gaidām.

Tā kā šādu spriedzi ir grūti izturēt, tuvākie cilvēki (bērni, sieva, vīrs, “mīļotais cilvēks”, tuvi draugi utml.) kalpo kā iespēja to izlādēt. Taču, ja ideja par “labo sevi” ir ļoti spēcīga, pašam cilvēkam ir grūti pieņemt, ka viņa rīcība ne vienmēr ir “laba”, ka tā – kā jau tas dzīvē mēdz būt – ir dažāda.

Tāpēc, tā vietā, lai pieņemtu sevi un savas spontānās (arī ne tik “labās”) izpausmes, “labais” cilvēks izvēlas kontrolēt savu tuvāko izpausmes. Tām ir jābūt tādām, kas apliecina attiecību “labumu” un “laimīgumu”. Kā es to visu tik labi zinu – jo ilgus gadus pati biju šāds “labais” cilvēks. Turpināt lasīšanu “Par “labiem cilvēkiem” un bailēm no pamešanas”

Māmiņ, vai tu mani mīli?

Viņš ļoti mīlēja kādu sievieti. Savu māti. “Māmiņ, vai tu mani mīli?” mazais zēns jautāja. “Ak, kas gan ir mīlestība?” viņa retoriski un dziļdomīgi atvaicāja. Atbilde darīja zēnu skumju. Taču skumjas nepatika viņa mātei. Un tā zēns iemācījās izskatīties priecīgs, “laimīgs”. Savas skumjas viņš apraka tik dziļi, ka gandrīz neviens nenojauta par tām. Zēns bija gudrs un apķērīgs. Izaugot viņš iemācījās tā sarunāties ar cilvēkiem, lai tie pamana tikai viņa vārdus. Vārdi bija viņa cietoksnis un ieroči. Viņa stiprā pils. Un tikai pils dziļumā vēl joprojām mājo mazais, skumjais zēns. “Māmiņ, vai tu mani mīli?”

vara

tikko par to iedomājos – ka var būt divu veidu varas. viena, ko citi pieņem, otra, ko citi nepieņem. pirmā vara ir balstīta uz cieņu. uz to, ka citi redz un atzīst – jā, tu esi lielāks. tev ir vairāk spēka. un no šīs varas (vai tas maz ir īstais vārds? laikam jau tomēr ir, jo nozīmē “varēt”) ietekmē arī paši aug.

otrā vara ir balstīta uz cita pakļaušanu.

laikam jau tā otrā vara izpaužas tad, kad cilvēkam nav pašam varas pār sevi. ne tam, kurš varu izpauž, ne tam, pār kuru izpauž. jo šādu varu var izpaust tikai pār kādu, kas pats sevi nepārvalda. kuru pārvalda bailes, dusmas, pieķeršanās.

un šādu varu arī izpaust vēlas tikai tāds, kuru vada bailes, dusmas un pieķeršanās. jo nepieciešams ārējs pierādījums paša varēšanai. jo iekšējais miers vēl nav iegūts. tas miers, kas dod īsto spēku. un vienīgo iespējamo varu – varu pār bailēm, dusmām un pieķeršanos.