Vardarbība

Vardarbība. Tik novalkāts vārds. Līdzīgi kā ilgtspēja, demokrātija un kapacitāte. Cilvēktiesības, pilsoniskā apziņa un klimata pārmaiņas.

Es daudz domāju par šo vārdu. Pēdējā laikā.

Un par to, kā tas lielākoties tiek lietots “publiskajā telpā”, saukšu to tā.

Bija “sistēmas bērnu” skandāls. Un pēc tam riešanās sociālajos tīklos par “Stambulas konvenciju.”

Stāsts bija vienkāršs un skaidrs. Pirmajā gadījumā sliktā sistēma darīja pāri bērniem. Otrā gadījumā sliktie vīrieši dara pāri sievietēm. Es apzinos, ka vulgarizēju. Turpināt lasīšanu “Vardarbība”

Advertisements

Telpa

Tikai pamazām sajūtu, cik lielās bailēs esmu dzīvojusi visu mūžu. Kamēr bērni bija mazi, es baidījos, ka man viņas atņems. Mēs toreiz šķīrāmies, vīrs dusmās draudēja, ka tā izdarīs. Pēc tam, kad gadu pēc šķiršanās viņš nomira, es baidījos no bāriņtiesas. No valsts institūcijām. Es baidījos, ka mani atlaidīs no darba. Tāpēc bieži pārstrādājos. Nereti nedēļas nogales pavadīju vienkārši pusnemaņā guļam. Baidījos, ka mūs izliks no dzīvokļa. Ka es nomiršu un bērni paliks bāreņi. Ka esmu slikta mamma, jo izšķīros. Jo pārāk daudz strādāju. Jo mājās atnāku nogurusi un atkal strādāju. Un nemaz neesmu tāda, kā savās bērnības fantāzijās iztēlojos.

Es īstenībā nezinu, kas notika, bet pamazām bailes ir sākušas atkāpties. Un atkāpjoties tās atklāj sevi. Es nemaz nezināju, cik to ir bijis mokoši daudz. Es agrāk vienkārši biju iekšā bailēs. Reizēm tās pārvērtās par paniku. 

Vienā brīdī tas sāka notikt – telpa starp mani un bailēm sāka izplesties. Tas turpinās. Es to iepazīstu. Pamazām. Paļāvību.

Slow life

Dažas tādas vienkāršas lietas. Nomierina. Piemēram, pulksteņa tikšķi. Tas, ka kaķis izvēlas noteiktas vietas, kur gulēt. Tas, ka banāns garšo tieši tā, kā sagaidīju. Tātad  – rutīna un paredzamība. Un tas lēnais dzīves ritms.

Kas to būtu domājis pirms apmēram pieciem gadiem, ka vienā jaukā brīdī sauklis “slow life” kļūs par manas dzīves esenci. Lēnā dzive – esmu tajā iekšā aizvien vairāk un izbaudu to līdz katras šūnas kodolam.  Turpināt lasīšanu “Slow life”

man šodien uzdāvināja dzērvi un dzejoli

Šodien ir māmiņdiena un mans mzais bērns man uzdāvināja dzērvi. No porcelāna. Un paštaisītu kartīti. Mans lielais bērns man uzdāvināja dzejoli. Te tas ir.  Es drīkstēju izvēlēties dzejoļa sākumu – pirmo rindiņu. Un man ienāca prātā “sniga sniegs”. Man nav ne jausmas, kāpēc. Turpināt lasīšanu “man šodien uzdāvināja dzērvi un dzejoli”