Prieks

Tas ienāk kā siltums sirdī. Vai plaukstās. Telpa atdzīvojas un iegūst dziļumu. Tas var atnākt kopā ar nemieru – bet tādu patīkamu nemieru, kā kucēnam. Gribas skriet, kūleņot, lēkāt un dejot. Tas var atnākt arī pavisam rāmi. Kā svinīgs vilnis.

Bērns aptver manu roku ar abām plaukstām, kamēr dziedu vakara šūpuļdziesmu. Vējš izdzenā mākoņus un atklājas zilas, zilas debesis. Kanālā iekrīt lapa, saviļņojot tā virsmu. Kaķis pacietīgi nogaida, kamēr esmu nomierunājusies, to glaudot.

Prieks atnāk reizē ar pateicību.

Par prieku ir arī šī dziesma.

3 mazi dzejoļi par Mežu

Vakar bērnam skolā bija jāskaita dzejolis par mežu. Tika pieteikts, lai “tā nav tautasdziesma”. Nu, man nebija ne jausmas, kur lai to dzejoli izrok, tāpēc mazliet parakņājos savās atmiņās par mežu un uzrakstīju pati. Pirmā atmiņa ir par mežu Engurē pie jūras – bērnībā tur vienu vai vairākas nedēļas dzīvojos katru vasaru. Otrā ir par mežu Tukuma apkaimē – tam bija jāiet cauri, lai nonāktu Dārzā. Trešā ir arī par mežu Tukuma apkaimē, bet par citu vietu, vairāk uz Raunas pusi.

Turpināt lasīšanu “3 mazi dzejoļi par Mežu”