Par “labiem cilvēkiem” un bailēm no pamešanas

Ja cilvēks ir nolēmis, ka viņam ir jābūt “labam” (vai “laimīgam”, vai “mierīgam”), tas rada ļoti lielu iekšējo spriedzi. Rīcība tad ļoti bieži izriet nevis no iekšēja impulsa, bet gan no pieņēmumiem par apkārtējo gaidām.

Tā kā šādu spriedzi ir grūti izturēt, tuvākie cilvēki (bērni, sieva, vīrs, “mīļotais cilvēks”, tuvi draugi utml.) kalpo kā iespēja to izlādēt. Taču, ja ideja par “labo sevi” ir ļoti spēcīga, pašam cilvēkam ir grūti pieņemt, ka viņa rīcība ne vienmēr ir “laba”, ka tā – kā jau tas dzīvē mēdz būt – ir dažāda.

Tāpēc, tā vietā, lai pieņemtu sevi un savas spontānās (arī ne tik “labās”) izpausmes, “labais” cilvēks izvēlas kontrolēt savu tuvāko izpausmes. Tām ir jābūt tādām, kas apliecina attiecību “labumu” un “laimīgumu”. Kā es to visu tik labi zinu – jo ilgus gadus pati biju šāds “labais” cilvēks. Continue reading “Par “labiem cilvēkiem” un bailēm no pamešanas”

Advertisements

Mana Baltā Nakts

This slideshow requires JavaScript.

Vakar man bija brīnišķīga iespēja piedalīties divās I-dejas mājas performancēs – “Feju dejas” un “We Intention” (foto – Sandra Strūberga).

elpa un telpa

Tas nu man šodien ir skaidrs – lai es būtu laimīga, man ir vajadzīga telpa. Visās šī vārda nozīmēs. Es nevaru bez savas teritorijas – es neesmu tik vieda, lai vēsā mierā akceptētu visādas frekvences, kas gāžas virsū. Man vajag savu maģisko apli, savu templi, savu miera ostu, savu vietu, kurā esmu tikai es un dažas lietas. Grāmatas, puķes. Ir labi, ja atnāk kaķis. Ir labi, ja pa rokai ir dators ar internetu. Ir labi, ja ir, kur gulēt. Ir labi, ja reizēm atnāk ciemiņi. Uz laiku. Continue reading “elpa un telpa”