Šodien saņēmu virtuālu dāvanu no Lauras Šmidebergas. Sen, sen, tālajā 1996. gadā viņa piedalījās daiļlasīšanas konkursā. Un lasīja vienu no maniem dzejoļiem. Izrādās, viņai ir saglabājusies lapiņa – špikeris – kur šis dzejolis pierakstīts. Lūk.
Pirms pāris gadiem, kad veidojām performanci “Spogulis” (un tā radās no fantāziju mākoņiem, ideju miriādēm un spontāniem iedvesmas zibšņiem), manā galvā radās kāds iedomu tēls – Filisa Mrica Ārdoka.
Tēls bija tik dzīvs, tik spilgts – padalījos tajā ar draudzenēm, arī viņām patika. Sacerējām vairākus no “Filisas darbiem” (piemēram, es sarakstīju nelielu fragmentu no kāda “viņas prozas darba” un dažus Filisas “dzejoļu atdzejojumus”, Elīza, laikam, fragmentu no “mazā tirāžā izdotajām, taču slavenajām Filisas “Esejām””); visas kopā tikām skaidrībā arī par to, kāda ir viņas biogrāfija. Turpināt lasīšanu Filisas Mricas Ārdokas dzīve, nāve un daiļrade
Īstenībā es neesmu droša, ka “dzeja” ir pats piemērotākais vārds, lai to kaut kā nosauktu. Drīzāk tie ir precīzi to vietu apraksti, kur esmu bijusi. Nekā izdomāta, tikai pieraksts.
Domāju, ka šobrīd esmu jau citā telpā. Tāpēc nolēmu “aiz tilta pilnmēness” ielikt šeit Lai būtu piedzemdēts līdz galam.
