Pēkšņi

Tas notika pēkšņi un negaidīti. Meita ienāca pie manis aprunāties par Parmenīdu un viņa tēzēm. Saruna bija patīkami prātu kutinoša, bet emocijas neskaroša. Un tad tas pēkšņi notika. Skumjas kā smags un blīvs plīvurs, nē, kāds plīvurs, kā tīkls tās uzmetās man virsū un vienkārši sagūstīja.

Kad to apjautu, pamanīju, ka iespējamās stratēģijas ir vairākas. Un jā, pamanīju, ka pamanu stratēģijas, protams. Pirmkārt, varu izvairīties, un man pat ir tehniskas iespējas, jo ir jāuzraksta daži ar darbiem saistīti teksti. Otrkārt, varētu apdullināties. Alkoholu tā nopietni nelietoju jau gadiem, bet ir taču arī saldumi vai filmas. Treškārt, varētu sev atļaut pabūt tajā, kas notiek.

Stāsts

Un tagad iedomājies — tu esi stāsts. Tevi veido teikumi un vārdu ritms, papīra smarža un ilustrācijas. Es nezinu, varbūt tu esi moderns stāsts un tevi var lejuplādēt telefonā vai datorā, varbūt. Es esmu stāsts grāmatā, kas smaržo pēc vecas bibliotēkas, vairākas lapas ir izplēstas un pazudušas, daļu no ilustrācijām (kas ir grafiski skaistas un melnbaltas) ar vaska krītiņiem ir papildinājis kāds bērns. Grāmatā ir daudz zemsvītras piezīmju, stāsta plūdums vietām neritmisks. Uz labu laimi atšķirot grāmatu, nekad iepriekš nevar zināt, kas atvērsies — precīza un rāma haika, lietišķs satura rādītājs, psihedēlisks feļetons vai brutāla rīme. Ja grāmatu ver lēnām, var redzēt, kā burti saviļņojas un, līdzīgi zivīm, iepeld kādā no lappusēm un tur arī paliek. Uz to brīdi, kamēr uzmanība neaizklīst kur citur. Reizēm naktīs es redzu kā tie spīd — cauri grāmatas muguriņai. Mazi burtu jāņtārpiņi. Spīd un klusiņām dzied.

Viens teikums. Vai vairāk.

Viņa atstāja bērnu pie akas spēlēties.  Pēc kāda laika bērns noslīka. Tā kā tas ir viens no Blaumaņa stāstiem, konteksts visiem ir zināms. Iemesls nebija “telpas došana” bērnam. Iemesls bija vēlme bērnu nogalināt.

Viņš (vai arī viņa) spēcīgi parāva bērnu aiz rokas, nogrūžot to zemē. Vardarbība? Ja paliekam šajā teikumā. Bet, ja nākamais teikums ir – lai paglābtu bērnu no viņam virsū braucoša motocikla?

Diezgan ilgu laiku jau apceru to. Ir teikums – kurā it kā uzzinām par notikumu. Un tad ir nākamais. Kas iedod plašāku kontekstu.

Ja zinām tikai pirmo teikumu, tad secinājumi ir citādāki nekā tad, kad zinām arī otru.

Sirds

Esmu ļoti priecīga un pateicīga par savām meitām. Jo ar viņām (it īpaši ar vecāko meitu) es varu apspriest jautājumus, par kuriem ar lielāko daļu no cilvēkiem nerunāju. Jo 21. gs. sākuma Latvijā tie tiek uzskatīti par “tumsonīgiem”. Tāds diskurss, tāda paradigma. Es no tā “neko lielu neiztaisu”, tādi ir spēles noteikumi.

Katrā laikmetā ir tēmas (un katrā subkultūrā, saprotams), par kurām spriest ir mūsdienīgi, “pareizi” un “izglītoti” un ir tēmas, par kurām runāt “nav piedienīgi”.

Tā kā nepiedienībā esmu gājusi gana tālu (tiesa, vienmēr varu izlikties, ka tā ir mākslinieciska ekstravagance un savā ziņā arī tā būs taisnība), ka pat TW un FB vārdu, ko man devuši vecāki, esmu nomainījusi pret vārdu, ko man iedeva, kamēr mācījos Kundalini jogu, saku sev, ka varu atslābt un neiespringt, ka arī šis bloga ieraksts neliecinās par manu piederību izglītotajām un “mūsdienīgajām” aprindām. (Ja mani tas neapbēdinātu, droši vien par to nerakstītu. Jā, mani tas apbēdina.)

šī nav vēstule Tev

necenzēts sniegs manā istabā, slēpju no jūlija.

vai vēlies, lai Tev uzrakstu vēstuli? par sniegu derēs? pēdējo pāris nedēļu laikā atklāju nopietnas krātuves. un es slēpju to no jūlija, jā, slēpju no saules. ko gan es darīšu, ja tas izkusīs? nezinu. neziņa ir biedējošāka par aukstumu.

Tu domā, ka šī ir vēstule Tev? nē, Tu kļūdies.

es nesen biju ekspedīcijā, ekspedīcijā sevī. ārēji tas izskatījās pēc meistarklases improvizācijā. es atklāju visu ko: bailes, kas neļauj būt un izpausties, savu nevēlēšanos dzirdēt un redzēt citus, vārdu sakot, es atklāju savu nāvi. jo dzīvot taču nozīmē redzēt, dzirdēt, sajust, izpausties un piedalīties, vai ne? un, ja tā visa nav, mēs esam miruši. es atklāju, ka esmu nomirusi.

taču es gribu dzīvot – tas mani pārsteidza, patiešām. šodien es esmu vairāk dzīva kā pirms dažām dienām. tiesa, neviens nezina, uz cik ilgu laiku.

lai dzīvotu, ir vajadzīga drosme, daudz drosmes.

un Tu, jā, Tu, kas lasi tagad – vai Tu esi dzīvs?

 

man te daži jautājumi

un kā tas nākas, ka tik bieži tas, ko es gribu, ir tieši tas pats, ko es negribu?
un kā tas nākas, ka reizēm miers iet roku rokā ar garlaicību?
un kā tas nākas, ka reizēm sapņi piepildās tik ātri, ka nozib gar acīm kā tādas komētas, aiztraucas tālāk un es pat nesaprotu, vai piedzīvoju to, vai tas tikai atmiņu rēgs?
un kā tas nākas, ka reizēm izpratne atnes līdzi vienaldzību?
un kā tas nākas, ka tik bieži tieši tas, kas mani biedē, ir tieši tas, kas mani atgriež dzīvē?

Neizturamība

Nesen es piedalījos vienā 8 stundu garā meditācijā. Kaut kādos momentos piefiksēju, ka visu manu būtni ir pārņēmusi sajūta, ka “to vairs nevar izturēt”. Vienā tādā brīdī es sāku vērot, kas tad ir “tas'”, ko “nevar izturēt”. Tā bija tāda kā neizturama neizturamība, taču nenodefinējama un nenoķerama. Tā kā es biju nolēmusi “izturēt līdz galam”, tad izturēju arī to. “Neizturamība” ir ļoti, ļoti mokoša, ir ļoti grūti saglabāt noteikto ķermeņa stāvokli un darīt noteiktās darbības (šinī  meditācijā tā bija konkrēta mantra), ir ļoti spēcīga vēlme darīt “jeb ko citu” – iet kaut kur, apgulties, skriet prom, lēkāt, nu vienalga ko.