Birku arhīvs: emocijas

pēc tam

reizēm ir tā – kaut kas notiek. un tev pašam liekas, ka tu lieliski “tiec galā ar situāciju”. un tad paiet dažas dienas. un, izrādās, emocijas tikai tagad ir atnākušas tālo ceļu no neapziņas tavā apziņā. un tad tev ir vajadzīgs laiks. lai ar tām parunātu.

un tad pēkšņi viss izskatās pavisam citādāk. izrādās, tu nemaz neesi “lieliski ticis galā ar situāciju”. kaut kādā ziņā, protams, esi, taču tas ir bijis tāds kā izdzīvošanas reflekss, līdzīgi, kā acs plakstiņš automātiski aizveras, ja koka zars strauji un negaidīti iebaksta acī. viss kārtībā, acs pasargāta. taču tikai pēc tam tu saproti, ka tas “nav tik vienkārši”. un es šoreiz nerunāju par acs plakstiņu.

emocijas ir atnākušas un saka – ir tā, lūdzu, ņem mūs vērā. un tu saki – labi. pabūsim kādu laiku klusumā.

 

Advertisements

Sirds

Es oficiāli pasludinu, ka tieši šodien (ap pusdienas laiku) es atzinu savas sirds tiesības. Paldies manai draudzenei I. par to, viennozīmīgi. Kad pamodos, man nebija ne jausmas, kas notiek. Un vēl mazāk jausmas pirms mūsu sarunas man bija par to, kur tā galu galā aizvedīs.

Pamodos ar skaidri izteiktu nemiera, bezpalīdzības, izmisuma un dusmu dominēšanu hmmm kur? savā galvā? ķermenī? nu, kaut kur manā izplatījumā visi iepriekšminētie mošķi bija sarosījušies, devušies karagājienā ar nepārprotamu mērķi piebeigt mani.

Ieroči viņiem bija baisi. Manā domu ekrānā viens otru nomainīja tādi teikumi kā “viss, pie kā es ķeros, galu galā sabrūk”, “neko iesākt nav jēgas”, “kāpēc es neesmu tāda kā “visi””, “gribu palikt zem segas un ārā nelīst”, “šī pasaule ir pārāk briesmīga, lai es tajā piedalītos” – un tādā garā. Tas bija vēl jo šausmīgāk tieši tāpēc, ka miegā es laidos iedvesmas pilna un pacilāta. Turpināt lasīšanu Sirds

Emocijas

Kad es biju maza meitene, vecmāmiņa bieži teica – nopūšoties vai īgni, kā nu kuro reizi – ”Tev dzīvē būs grūti!” Es biju no tiem bērniem, kas ātri var apvainoties, sabozties, sākt raudāt.

Skaidra lieta, ka šāda īpašība nav nekāds labais ekipējums, it sevišķi pusaudžu hormonu džungļos. Kādas tik viltības es neizdomāju, lai ”tiktu ar sevi galā”. Kādas tik ”pielāgošanās tehnoloģijas” es neatklāju, uij. Skaidra lieta, ka ilgtermiņa skatījumā visu šo sarežgītību adaptācija man neko labu nedeva. Jo visa rīcības stratēģija balstījās uz nepareiziem pieņēmumiem.

A – ”ar mani kaut kas nav kārtībā (jo esmu tik emocionāla; jo šobrīd man gribas raudāt / smieties / ir garlaicīgi – taču “citiem – ne”)”, B – ”tāpēc sevi ir jāuzlabo (jābeidz izpaust tās sasodītās emocijas tik neapvaldītā veidā; jābūt “tādai kā visi”); ”, C – ”vēlamais ideālais veidols ir tāds un šitāds (piemēram, gribu būt kā “visi” – kas pēc būtības ir diezgan abstrakta vēlme – un arī nejēdzīga). Ilgus gadus dzīvoju saskaņā ar šo shēmu. Un tikai joga man parādīja, kas tajā ir nepareizs jau pašā saknē. Turpināt lasīšanu Emocijas