Birku arhīvs: ilūzija

Patiesība un sāpes

Es vairs neatceros to muļķīgo brīdi, kad nolēmu, ka gribu zināt, “kā ir”. Iespējams, tas bija bērnībā. Bet varbūt arī ne. Varbūt tas bija brīdī, kad, bēgot no sāpēm, nolēmu meklēt glābiņu jogā. Tad es vēl nenojautu, ka, mūkot no vilka, esmu ieskrējusi lācim ķetnās.

Joga var iedot mieru, uz kādu brīdi, jā. Var iedot daudz enerģijas. Un – iedot to pašu, no kā jau reiz muku. Iedot sāpes, kas rodas, kad redzi, kā patiesība – palēnām vai strauji, kā nu kuro reizi – atklājas skatienam, un nezin kāpēc tas sāp.

Nekādi nesaprotu, kāpēc tas sāp. Turpināt lasīšanu Patiesība un sāpes

Advertisements

Kādas ilūzijas gals

Katru reizi, kad es viļos savās ilūzijās, savās sadomātībās par to, kas notiek, ir klusuma brīdis – līdzīgi tam, kāds ir, kad lielā troksnī aizkrīt ciet ausis. Pēc tam seko periods – citreiz ilgāks, citreiz īsāks – kad kļūstu par gliemezi, kas ielien savā mājā, un tas ir pats visuma centrs, nekā cita nav, tikai paša elpa skan ausīs – jo mājiņa gliemezim maza. Turpināt lasīšanu Kādas ilūzijas gals

ko es uzzināju par sevi

ka es neesmu balta un pūkaina

ka man nav nekādu izredžu tādai kļūt, jo šajā pasaulē tas vispār nav iespējams

ka eneģija ir vienīgais, kas ir īsts, ka to var sajust – kā noteiktu sajūtu ķermenī, kā emociju, kā tēlu – un ka tas nav nekas īpašs, vajag tā mierīgi, mierīgi to visu uztvert

ka laiks izplešas, kad izdodas noturēties uz tagadnes nospriegotās  virves – starp ilūzijām par pagātni un ilūzijām par nākotni

ka viss, ko es uzzinu par sevi, vienlaicīgi ir viss, ko es uzzinu par pasauli; un otrādi

ka bailes ir mans lielākais ienaidnieks, tas nogalina visu un visus bez izņēmuma un bez žēlastības, un ka vienīgais, kas var stāties šim monstram pretī, ir spēja pieņemt

ka viss, ko es uzzinu, ir tieši tas, ko esmu zinājusi vienmēr, taču neesmu gribējusi to ieraudzīt – jo esmu bijusi pārāk aizņemta ar ņemšanos ilūziju pasaulē

ka spogulis, ko man rāda pasaule, kas notiek, reizēm ir tik nepatīkams, tik nepatīkams, ka gribas to sasist, taču tas nav iespējams un ka vienīgā iespēja pārvarēt smeldzošo nelabumu par to, ko tas spogulis rāda, ir spēja pieņemt attēlu (kas nav – diemžēl, protams) ne balts, ne pūkains

ka spēks, kas ir visā (arī manī, arī tevī), ir tik liels, ka aizraujas elpa

ka dzīve vienkārši ir stiprāka par mani, es varu tikai to pieņemt vai cīnīties pretī

Ilūzijas

Uztveres rotaļas.  Šādi parādītas, tās šķiet acīmredzamas. Lai arī burvība ir tik liela, ka grūti noticēt acīmredzamajam. Un kā gan lai nenotic tam, ko saka maņas? Teorētiski es saprotu, ka maņu uztvertais un realitātē esošais nav viens un tas pats. Taču ieraudzīt to, kas patiešām ir… Gribētos.