Birku arhīvs: joga

Joga, gaidas un vilšanās

Cilvēkiem, kuri sāk nodarboties ar jogu, parasti ir viena no trim motivācijām – vēlme izbēgt no ciešanām, vēlme „sasniegt pozitīvu rezultātu“ vai vienkārši vārdos neizskaidrojama vilkme.

Ja tā ir vēlme izbēgt no ciešanām, parasti jogas praktizēšanu iesāk kādā dziļas personiskas krīzes brīdī. Cieša apņemšanās piedzīvotajā situācijā neatgriezties ir spēcīga motivācija vingrot, elpot, iet aukstā dušā, ēst to un neēst šo.

Ja motivācija ir vēlme „sasniegt pozitīvu rezultātu“, parasti iedvesmas avots ir kāds draugs, rads vai vienkārši sabiedrībā populārs cilvēks. Šis „kāds“ sen vai nesen ir sācis nodarboties ar jogu un – re! – gan skaistāks un lokanāks kļuvis, gan veselīgāks, gan mierīgāks. Es arī tā gribu! Arī šī motivācija var būt spēcīga.

Par trešo motivāciju grūti vairāk ko izvērst – ja „velk“, tad „velk“, katrs ir pieredzējis šādu sajūtu. Citam to izraisa dzeja, citam motosports, citam – putnu vērošana, bet citam – joga. Turpināt lasīšanu Joga, gaidas un vilšanās

Advertisements

Patiesība un sāpes

Es vairs neatceros to muļķīgo brīdi, kad nolēmu, ka gribu zināt, “kā ir”. Iespējams, tas bija bērnībā. Bet varbūt arī ne. Varbūt tas bija brīdī, kad, bēgot no sāpēm, nolēmu meklēt glābiņu jogā. Tad es vēl nenojautu, ka, mūkot no vilka, esmu ieskrējusi lācim ķetnās.

Joga var iedot mieru, uz kādu brīdi, jā. Var iedot daudz enerģijas. Un – iedot to pašu, no kā jau reiz muku. Iedot sāpes, kas rodas, kad redzi, kā patiesība – palēnām vai strauji, kā nu kuro reizi – atklājas skatienam, un nezin kāpēc tas sāp.

Nekādi nesaprotu, kāpēc tas sāp. Turpināt lasīšanu Patiesība un sāpes

Emocijas

Kad es biju maza meitene, vecmāmiņa bieži teica – nopūšoties vai īgni, kā nu kuro reizi – ”Tev dzīvē būs grūti!” Es biju no tiem bērniem, kas ātri var apvainoties, sabozties, sākt raudāt.

Skaidra lieta, ka šāda īpašība nav nekāds labais ekipējums, it sevišķi pusaudžu hormonu džungļos. Kādas tik viltības es neizdomāju, lai ”tiktu ar sevi galā”. Kādas tik ”pielāgošanās tehnoloģijas” es neatklāju, uij. Skaidra lieta, ka ilgtermiņa skatījumā visu šo sarežgītību adaptācija man neko labu nedeva. Jo visa rīcības stratēģija balstījās uz nepareiziem pieņēmumiem.

A – ”ar mani kaut kas nav kārtībā (jo esmu tik emocionāla; jo šobrīd man gribas raudāt / smieties / ir garlaicīgi – taču “citiem – ne”)”, B – ”tāpēc sevi ir jāuzlabo (jābeidz izpaust tās sasodītās emocijas tik neapvaldītā veidā; jābūt “tādai kā visi”); ”, C – ”vēlamais ideālais veidols ir tāds un šitāds (piemēram, gribu būt kā “visi” – kas pēc būtības ir diezgan abstrakta vēlme – un arī nejēdzīga). Ilgus gadus dzīvoju saskaņā ar šo shēmu. Un tikai joga man parādīja, kas tajā ir nepareizs jau pašā saknē. Turpināt lasīšanu Emocijas

Privātais audits

Ik pa laikam veicu nodarbi, ko mīļi dēvēju par auditu. Pārskatu savu attieksmi pret dažādām lietām, izrevidēju paradumus, pārlaižu stingru un kaulainu aci jaunākajiem notikumiem, pārlūkoju savas un citu reakcijas uz noteikta veida kairinājumiem.

Izdaru secinājumus. Skaidra lieta, ka, pienākot nākošajam laika nogrieznim, secnājumi ir savādāki, jo cits konteksts, leņķis un fokuss, taču to es vienkārši ņemu vērā un neliekos daudz traucēties. Skaidra lieta, ka katrs mans audits ir klaji subjektīvs. Nu un tad? Turpināt lasīšanu Privātais audits