8 dāvanas manā dzīvē 2013. gadā

Bez atskata uz pagājušo gadu nav sajūtas, ka jaunais gads patiešām ir iesācies. Jau decembrī sāku par to domāt – kas noticis. Un pirmā sajūta – tik daudz “feiku”, tik daudz vilšanos. Taču, kad izstāstīju šos “feik” stāstus draudzenēm, atmiņā uznira gaišie, spilgtie stāsti, stāsti – dāvanas.

Par šīm dāvanām tad arī ir šis ieraksts. Secība – kā nāk prātā, tā arī pierakstu.

1. Dāvana

2012. gada vasarā Miervidu rīkotajā Kundalini jogas nometnē Kamalroop Singh (viesis no UK) man pastāstīja, ka ziemā rīkos nakts meditāciju – iekštelpā, pie dzīvās uguns. Un ieteica man piedalīties. Iesākumā es nolēmu, ka tā ir laba doma, tad nospriedu, ka tā ir pavisam traka doma (jo Bhram Kavach meditācijas ilgums ir ne vairāk, ne mazāk kā 8 astronomiskās stundas), taču notikumiem manā dzīvē labpatika izkārtoties tieši tā un ne citādi, ka es aizbraucu. Pieredze bija tik spēcīga, ka rudenī piedalījos savā otrajā Bhram Kavach nakts meditācijā. Tas arī viss, ko varu pateikt – tā bija un ir liela dāvana, ja gribat uzzināt ko vairāk, jums ir jāpiedalās pašiem.

Turpināt lasīšanu “8 dāvanas manā dzīvē 2013. gadā”

Advertisements

uguns

un tad es aizveru acis, un redzu baltu laivu. arī bura ir balta, ūdens ir gaiši zils un dzidrs, debesis ir spožas, spīd saule. sauli pašu es neredzu, taču ir ļoti gaišs. ūdens mirdz, taču maigi. tas ir tik dīvaini, es nejūtu vēju, taču bura ir piepūsta; nevaru saprast, vai laiva slīd uz priekšu vai arī ir noenkurota.

tā ir kādas siltās zemes jūra, varbūt līcis. pamalē es redzu kalnus. es atveru acis un aizveru tās vēlreiz. nē, varbūt tā nav jūra, varbūt tas ir liels ezers. redzu kokus, tie ir pārlīkuši pāri ūdenim. ir kluss. ir tik ļoti kluss.

un tad es ieraugu tavas acis, tuvu, pavisam tuvu. es nespēju saskatīt krāsu, lai gan zinu, ka tās ir zilgani pelēkas, ir pārāk daudz visa kā, viss kosmoss ir sakoncentrējies tieši šajā brīdī.

šoreiz es nesaku neko, es ļauju sev nerīkoties, es ļauju sev izgaist, no manis nepaliek nekā. neviena vārda, nevienas skaņas, nevienas krāsas.

paliek tikai karstums.

paliek tikai karstums un es ļauju sev kļūt par daļu no tā.

paliek tikai uguns.

es to pieņemu.

es esmu uguns.

tā ir atslēga, ko meklēju jau tik ilgi.

uguns.

Radīšanas saliņas un jūra pudelē

Dzīve ir tāda interesanta substance. Ar smalku struktūru, zibenīgu  pārmaiņu miriādēm, ar savu humoriņu. Mani nepamet  sajūta, ka vistuvāk tās mistērijai biju bērnībai, tāpēc pacietīgi trenēju savu prātu, lai nonāktu tajā “bērnības apziņas stāvoklī”, nē, precīzāk – lai uzturētos pēc iespējas ilgāk un ilgāk uz radīšanas saliņām, lai ūdens strēmeles, kas tās nošķir, kļūtu aizvien retākas un mazākas.

Dzīve ir tas, kas notiek. Dzīve ir tas, ko mēs redzam. Dzīve ir tas, ko mēs vēlamies. Dzīve ir tas, ko mēs piedzīvojam. Dzīve ir tas, no kā mēs baidāmies. Tad nu lūk, tieši šo pēdējo ūdens strēmeli es – kad vien esmu pie skaidras, baiļu nesaduļķotas izpratnes – mācos samazināt. Turpināt lasīšanu “Radīšanas saliņas un jūra pudelē”

iekritiens

Kaķis ļoti vērīgi skatās uz kaut ko. Aiz viņa ir gleznas kopija. Venēcijas aina. Autors: mana mazākā meita, tehnika: vaska krītiņi. Aiz loga iebrēcās kaija. Iedārdējās jumts. Nokaucās motors.

Manas kājas ir smilšainas. Istaba ir putekļaina. Viens no logiem ir atvērts. Apmēram pirms pusstundas dators uzvedās ļoti dīvaini. Es pat teiktu, patvaļīgi. Pats kaut ko taisīja ciet, atvēra, nostopēja vai palaida. Turpināt lasīšanu “iekritiens”

Jūra

Šodien pamodos vēlu – ap vienpadsmitiem.  Iegāju dušā. No sākuma siltā, tad aukstā. Pabaroju kaķi. Atklāju, ko viena no puķēm ir gandrīz pagalam. Un kā reiz viena no tām, ko kaimiņiene, aizbraucot uz ASV, lūdza mani pieskatīt. Nepatīk tai puķei pie manis. Cerams, ka līdz septembrim atžirgs – jau trešo reizi mainīju tai novietojumu. Šoreiz uzliku uz virtuves palodzes. Turpināt lasīšanu “Jūra”