7 paldies 2014. gadam

Jau vairākas dienas manu prātu kņudina viena neizdarīta lieta – atskats uz pērno gadu. Uz to, par ko gribu pateikt paldies. Secība būs tāda, kādā man pateicības objekti nāks prātā. Nav lielu un nav mazu paldies – visi ir atstājuši pēdas manī.

1. Mazais Kaķis. Vasaras sākumā mūsu mājās nokļuva otrs kaķis, saukts par Mazo. Vai Rudo. Meitenes iedeva arī citus vārdus, bet tos es vairs neatceros. Nodzīvoja līdz rudenim. Kādā naktī pēkšņi nomira. Negaidīti. Vecākajai meitai uz rokām. Pirms tam pārciešot vairākas sāpju lēkmes. Pēc tam sāpju lēmes pārcietu es pati – vainas apziņu aizgaiņāt bija diezgan neiespējami. Nepārmest sev nevērību arī. Kāpēc paldies – īss bija tas laiks, ko Mazais pavadīja ar mums kopā, bet ļoti spilgts. Katrai radībai ir savs raksturs, unikāls. Mazais bija ļoti mērķtiecīgs, ļoti dzīvelīgs, ļoti skaists – arīdzan. Paldies Tev, Mazais, ka biji kopā ar mums. Un paldies, ka ar savu nāvi atgādināji, ka šajā pasaulē mēs visi esam ceļinieki. Un tāpēc patiešām katrs mirklis ir svarīgs, katrs mirklis ir izvēle – ar ko to pavadām kopā, ko darām šajā kopā pavadīšanas laikā. Un cik godīgi esam pret sevi – jo katra izvēle rada jaunu ceļu. Turpināt lasīšanu “7 paldies 2014. gadam”

Advertisements

paslēpes: tuksnesis

un tad skatienam pavērās vienmuļš skats, dzeltenīgs un akmeņains. tas, protams, bija mānīgi. visas ķirzakas sastinga un iekrāsojās kā smiltis, visi avoti izlikās par mirāžām. durvis, kas tikko vēl bija redzamas, nokrāsoja sevi debesu krāsā un saplūda ar horizontu.    tā kā laiks vairs neeksistēja, nav zināms, cik tas vilkās – velkas – vilksies ilgi.

“mēs esam visur,” durvis čukstēja un tā noslēpās vēl vairāk, ja vien vairāk noslēpties vispār bija iespējams. gaiss bija tik sauss, ka čabēja, kad saskārās ar elpu.

mana roka turpināja glāstīt kaķi, izvilinot murrr. mans skatiens apgalvoja, ka jāmeklē dziļumā, lai arī kreisajai acij jau sen bija skaidrs, ka viss ir tepat, uz virsmas, jo tieši uz virsmas var vislabāk noslēpties. viss ir tieši tā, kā izskatās. un izskatās tieši tā, kā ir. un ir tieši tā, kā tu redzi.

vai redzi tās durvis uz ķirzakas muguras? tikai mazliet labas gribas…kur lai to ņem tuksneša nogurdinātie?

pienāks viens brīdis – vai arī nepienāks – kad tuksneša mirāža izgaisīs un parādīsies nākošā. arī tajā būs durvis. visur. vai arī nebūs. nekur. kā vēlies. kā vēlies…

Kā mēs filmējām tīzeri neesošai filmai

Pagājušajā nedēļā man piezvanīja Zane un jautāja, vai es gribu piedalīties vienā pasākumā. Zane nemaz neslēpa, ka es neesmu “atslēgas persona” šim zvanam, jo, skaidra lieta, ne es māku filmēt, ne montēt. Taču es pazīstu Olafu, kas to visu prot. Un vispār “esmu lieliska”. Pēc telefona sarunas priekšstats par pasākumu man vēl joprojām bija visai miglains, taču bija visai skaidra sajūta, ka tas varētu būt “jautri” un “interesanti”. Kas ir gana spēcīgs arguments, kad tiek domāts, “kā labi pavadīt laiku”. Turpināt lasīšanu “Kā mēs filmējām tīzeri neesošai filmai”

iekritiens

Kaķis ļoti vērīgi skatās uz kaut ko. Aiz viņa ir gleznas kopija. Venēcijas aina. Autors: mana mazākā meita, tehnika: vaska krītiņi. Aiz loga iebrēcās kaija. Iedārdējās jumts. Nokaucās motors.

Manas kājas ir smilšainas. Istaba ir putekļaina. Viens no logiem ir atvērts. Apmēram pirms pusstundas dators uzvedās ļoti dīvaini. Es pat teiktu, patvaļīgi. Pats kaut ko taisīja ciet, atvēra, nostopēja vai palaida. Turpināt lasīšanu “iekritiens”

Istaba

Reizēm es domāju, ka grīda ir jāpārkrāso. Tā ir sarkanbrūnā krāsā, tādā, kādā es nekad, nu nemūžam, grīdu nekrāsotu. Es krāsotu bēšīgu. Vai baltu. Vai – kā pirms pāris mēnešiem nolēmu – tumši rozā. Grīdu klāj koka dēļi, krāsa vietām ir nolupusi. Taču šodien es sēdēju uz dīvāna, saule sildīja istabu, un es sapratu, ka mīlu to tieši tādu, kāda tā ir. Ar visām fīčām, kas man nepatīk. Kas nebūtu, ja remontu būtu taisījusi es, nevis vienkārši ievākusies dzīvoklī, ko kāds cits ir uzlabojis atbilstoši savai gaumei. Turpināt lasīšanu “Istaba”